Homo Novus 2013

Blogs

Iestudēt notiekošo. Režisors Milo Rau un viņa hiper-alegorijas

Jörg Scheller | 24 07 2013 | Recenzija

Milo Rau, Die Zürcher Prozesse, 2013, Performance, Theater Neumarkt, Zurich, Photograph: © Markus Tomsche
Parlamentārās debates vai tiesas prāvas vienmēr ir arī teātra izrādes. Šo publiskās un privātās dzīves estetizāciju, abu pakāpenisko saplūšanu mums jau palīdzējuši apjaust, piemēram, dokumentālā teātra veidotāji Rimini Protokoll vai kultūras pētnieks Žans Bodrijārs. Kad Ķelnē dzīvojošais šveiciešu režisors, rakstnieks un teorētiķis Milo Rau iestudē vai rekonstruē tiesas prāvas ar aktieriem, kuru vidū ir reālas publiskās personas, viņa mērķis nekādā gadījumā nav izgaismot pelēkās zonas starp realitāti un fikciju. Viņam ir cits uzdevums: “Es to saprotu tā, ka teātris nav informatīvs medijs, tas nav arī izglītojošs medijs. Teātris ir tagadnes medijs, tas prezentē tagadni.”

Milo Rau, Die Zürcher Prozesse, 2013, Performance, Theater Neumarkt, Zurich, Photograph: © Markus Tomsche
1977. gadā Bernē dzimušais Rau kļuva pazīstams, pateicoties viņa politisko notikumu skatuviskajām rekonstrukcijām – to vidū ir gan Čaušesku režīma krišana Rumānijā 1989. gadā (Die letzten Tage der Ceausescus, Čaušesku pēdējās dienas, 2009–10), gan Ruandas radio stacijas RTLM pārraide, kuras naida propaganda palīdzēja īstenot 1994. gada genocīdu (Hate Radio, 2011–2). 2013. gada martā sekoja tiesas prāvas rekonstrukcija Saharova centrā Maskavā ar Pussy Riot dalībnieces Jekaterinas Saucevičas un nelokāmi konservatīvā žurnālista Maksima Ševčenko piedalīšanos. Šī notikuma tēma – vārda brīvība Putina Krievijā.

Milo Rau, Die letzen Tage der Ceausescus, 2009–10, HAU, Berlin, Photograph: © Karl-Bernd Karwasz
Visās savās izrādēs Rau mums atgādina, ka konflikti nekad nav pagātne. Tie vienmēr notiek tepat blakus, vienmēr atgriežas. Kad nomocītie eiropieši domā, ka viņi var noslēgties post-vēsturiskajā komforta zonā, viņi nonāk stāvoklī, ko reiz trāpīgi aprakstīja filozofs Lešeks Kolakovskis: “Tā ir analgēziķu kultūra mājīgi harmoniskā atmosfērā, kurā nevienam nav nekādu rūpju vai attieksmes”. Rau vēršas pret politkorektuma aizstāvju demonstrēto liekulību, kas ignorē konfliktu zonas līdz brīdim, kad tās jau ir liesmās. Viņa izvēle veidot teātri, kas kritizē šo falšo mieru un līdzsvaru, ir ļoti būtiska.

Milo Rau, Hate Radio, 2011–2 HAU, Berlin, Photograph: © Daniel Seiffert
Šīgada maijā Rau ķērās klāt Šveices žurnālam Die Weltwoche, iestudējot tiesas prāvu Cīrihes teātrī Neumarkt. Izrāde “Cīrihes process” (Die Zürcher Prozesse) ir apsūdzības pret izdevumu un tā veidotājiem, kas balstīta šādos Šveices kriminālkodeksa punktos – §258: iedzīvotāju biedēšana, §261: rasu diskriminācija, §275: uzbrukums konstitucionālajai kārtībai. Kopš 2001. gada redaktora Rožē Kopela (Roger Köppel) vadībā žurnāls Die Weltwoche ir praktizējis pretrunīgu galēji labēju politiku. Uz izdevuma vāka bijuši gan čigānu bērni ar kamerā biedējoši vērstu šaujamo, gan apvainojumi Bīlē bāzētajam islāmistam Nikolā Blanšo (Nicolas Blancho), kuru izdevums dēvēja par “Bīles Bin Ladenu”.

Rau iestudētajā tiesas prāvā piedalījās vairak nekā 30 publiskas personas no Šveices un ārvalstīm: rakstnieki, politiķi, juristi, publicisti, akadēmiķi, ierindas pilsoņi. Rau mērķis – “izgaismot pēdējā desmitgadē mūsu sabiedrībā gruzdošo konfliktu” – tika sasniegts. Režisors saka: “Die Weltwoche liek domāt par Šveici.” Izrāde uzrādīja dziļas plaisas pastorālās Šveices tēlā. Vienā brīdī Blanšo salīdzināja redaktoru Kopelu ar Jozefu Gēbelsu, norādot uz Die Weltwoche klajo populismu. Kristiešu lobija grupas Gegen die strategische Islamisierung der Schweiz (Pret Šveices stratēģisku islamizāciju) pārstāvis Daniels Zings (Daniel Zingg), dāsni lietojot banalitātes, nonivelēja Kristietību līdz mīlas gospeļu līmenim, bet Islāmu – līdz kareivīgai politiskajai retorikai. Savā aizstāvības runā pretrunīgi vērtētais advokāts Valentīns Landmans (Valentin Landmann) sniedza tiešām izcilu performanci, bet Marks Speča (Marc Spescha) no kreiso nometnes nebija spējīgs piedāvāt nevienu jēdzīgu pretargumentu. Nepāsrteidza tas, ka tiesa attaisnoja apsūdzēto mediju un tā veidotājus.

Rau rāda tagadni vai nesenu pagātni, kuras ietekme jorpojām ir jūtama. Tie ir notikumi, kas mums ir paslīdējuši garām, tādēļ tie ir jārekonstruē. Rau grib sapurināt mediju kultūru, kurā provokācija ir kļuvusi par narkotikām līdzīgu patēriņa priekšmetu. Senāk par avangardu uzskatīto mākslas injekciju ir aizvietojis realitātes TV uzplaukums. Rau nostāja šķiet tipiska kreiso pozīcija. Kādā no nesenām intervijām mākslinieks atzīst, ka, runājot par gatavību cīnīties, viņš ir daudz kreisāks nekā lielākā daļa kreiso.

Šobrīd Rau cīņas lauks ir mākslas un diskursa teritorija. Viņš ir nodibinājis International Institute of Political Murder, bet viņa darbības zona ir skatuve. Tiešas aģitēšanas vietā viņš izvēlas akcijas, ko var dēvēt par teatrālām hiper-asamblāžām vai teatrālām hiper-alegorijām.

Tādi mākslinieki kā Kurts Šviters reiz paņēma realitātes fragmentus un ierāmēja tos, izraujot no ierastā nozīmju un funkciju konteksta. Rau atbrīvo mūslaiku vēstures fragmentus no mediju radītajiem rāmjiem, dramatizē tos un noliek uz skatuves. Viņš necenšas dot tiem jaunu nozīmi. Tieši otrādi, viņš ļauj tos ieraudzīt savā specifiskajā kontekstā, brīvus no mediju uzslāņojumiem. Rau tic, ka lai apjēgtu realitāti, un īpaši – mediju realitāti, to ir jāiestudē vēlreiz.

Recenzijas oriģināls frieze-magazin.de

Pievienot komentāru