Dzirdēju, ka daudziem skatītājiem izrāde esot izraisījusi patiesu katarsi.
Dzirdēju arī, kā citi atkal daudz un garšigi smējās. Man kaut kā neizdevās
noskaņoties uz izrādes īstās fekvences, kas vedināja domāt, ka somu joki,
līdzīgi kā angļu melnais humors, prasa vai nu specifisku gaumi vai
arī priekšzināšanas par kādām tekstā ieslēptām atsaucēm. Iepriecināja kādas
pāris vizuālās metaforas, kaut gan arī tās likās jau sen aprobētas teātra
valodas izteiksmes arsenālā, ko varētu arī saprast, jo šis bija pasen
tapušās izrādes iestudējuma atjaunojums. Nu kaut kā viss likās tik mokoši un
gari uzkonstruēts, ka nebija spēka pat palikt uz otro daļu. Ātviegloti
aplūkoju gleznu reprodukcijas Kinostudijas ābeļdārzā un joprojām nevarēju
konceptuāli savienot talantīgos, izsmalcinātā franču glezniecības tradīcijā
balstītos, ekspresīvi veidotos mākslas darbus ar parupjajiem zemnieku
jokiem. Nu var jau būt, ka izrādes atslēga slēpās otrajā cēlienā.... Nu
pasakiet kāds, vai otrā daļa piedāvāja kādu atrisinājumu ? Jo man jau likās,
ka pirmās daļas beigās viss arī bija pateikts.
Komentāri (4)
-
1. Toms Tr @ 2009.09.01 12:12, teica:Atrisinājumu deva pats, pats fināls. Iespējamība, ka arī pēc tik haotiska un pirmatnēja naratīva var sekot atkailināta, tīra atklāsme. Kas noslēdzas ar nāvi, perfekti strukturāli gan no formas, gan satura viedokļa.
-
2. Inta Balode @ 2009.09.01 22:59, teica:Mana katarse bija nemeklēt atrisinājumu, nemeklēt jaunus un neredzētus risinājumus. Nedomāt par to, kā vieni svaigi paņēmieni kombinējas ar citiem pavisam neredzētiem piegājieniem. Pārbaudīti iedarbīgas lietas strādā par spīti tam, ka mehānisms zināms. Vienmēr gan ir izvēle – pretoties vai ļauties pieredzei. Aktieru meistarības un bilžu jēgas kūleņu dēļ izrāde nekļuva garlaicīgi prognozējama un ļāva smieties. Bez specifiskām zināšanām un noskaņošanās. Nu labi – tirpstošu kāju dēļ varēja būt divi starpbrīži. Citādi – kāpēc gan nepavadīt trīsarpus stundas pasaulē, kurā gleznas, kas reiz kalpojušas par aku vākiem, aiz aizmirstības dusmām atdzīvojas?! Nezin vai somu mākslinieks gleznoja ar stīvu seju, domājot par muzeja darbiem. Ja jāmeklē atslēga, tad varbūt tā ir otrā cēliena ainā, kad mākslinieks gaida buržuju, kas to visu tagad nopirks, un tikmēr pats noslēpjas galerijas kaktā, jo buržuji jau ir klīrīgi ļaudis un viņiem grūti pieņemt visādus trakus māksliniekus. Mums patīk tas, kas karājas pie sienas rāmī, bet reizēm labāk nezināt, kā tas ir tapis. Labāk ēst kotletīti, nevis cūkas galvu, kas vēl aizvien uz mums skatās.
-
3. Ieva Struka @ 2009.09.02 13:00, teica:Paldies festivāla veidotājiem, kas uzaicināja "vecu" izrādi, jo tā, pat ja formas ziņā ne vairs pirmā svaiguma (lai gan kurš noteiks, kas jaunajā teātrī ir nekad un nekur nebijis), piedāvāja brīnišķīgu ceļojumu mākslinieka apziņā un zemapziņā. Manuprāt, tas joprojām paliek mākslas neatminamais noslēpums, kurā brīdī pašizpausme pārvēršas mākslas darbā, bet kuru mākslas "paterētāju" gan tas pēc būtības interesē? Acīmredzot ar to izskaidrojama režisora uzrunā pieteiktā somu skatītāju neizpratne. Izrāde māksliniekiem par māksliniekiem, kurā nav neviena neskaidra vārda, nevienas neskaidras metaforas. Paralēlā pasaule, kurā dzīve nebūt nav komfortabla, bet ir vienīgā iespējamā. Turklāt atšķirībā no latviešu jaunā teātra ironijas, te ir režisors un komanda, kas runā ekspresīvi, brīžiem smeldzīgi, bet bez nīgruma un skepses.
Ļoti personisks aktierdarbs ar lielu enerģētiku un arī uzdrīkstēšanos. Īpaši 2. cēliena sākuma aina ar stāstu par mākslinieku un bērniem.
Lai cik svarīga un neatdalāma būtu formas un satura vienotība, ko (saturs) šoreiz likās primārais. -
4. Liene @ 2009.09.03 20:31, teica:Šī bija izrāde, kas paņēma mani visu. Gan smiekus, gan asaras. Viens no labākajiem stāstiem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Negribas gudri spriest par to visu. Ir skaidra tikai viena lieta: es sapratu katru domu, katru ainu.