Jani Nutinens skatītāju sagaida, halātā tērpies. Nogaida, kamēr skatītāji ieņem vietas, rotaļājoties ar nelielu radio uztvērēju. Tāpat – halātā tērpies – pēc piecdesmit minūšu garās izrādes viņš skatītājiem “parādīs durvis”: atvērs tās plaši uz Dzelzceļa muzeja vestibilu, ar zīmēm rādot, ka izrāde beigusies. Pa vidu abām “halāta ainām” – vairāki priekšnesumi. Ja esat pareizajā noskaņojumā, nepilna stunda “Homo Novus” uz Rīgu atvestajā jaunā cirka uzvedumā aizritēs nemanot. Ja nē – garlaikosieties. Tāpēc zemāk divas atsauksmes: 1) skeptiķiem un īgņām; 2) bērniem un romantiķiem.
Izrāde Dzelzceļa muzejā skatāma arī šovakar, 1.septembrī, un rīt.
1.
Jums ir pieredze ar jauno cirku, cirku vispār vai teātra mākslu, un J.Nutinena “Cirks tuvplānā” jūs nepārsteidz. Mākslinieka ķermeņa veiklība žonglējot te ar kilogramiem smagām metāla lodēm, te ar divmetrīgām kārtīm vai miniatūriem svečturīšiem, kuros mirdz tējas sveces, ir atzīstama, bet ne “pārcilvēciska”. Cirkā, gan tradicionālajā, gan jaunajā, skatītājs tomēr gaida elpu aizraujošo, brīnumu. Tehniski izrādē šī brīnuma nav – pat tas, kas, visticamāk, māksliniekam prasa milzīgu fizisku piepūli un koncentrāciju, no malas izskatās… nedaudz par daudz parasti. Tas pats sakāms par fantāzijas lidojuma trajektoriju – ar izdomu, jā, bet ne sajūsminoši. Ir asprātīgi dzīvnieku dresūras ainu aizstāt ar ēnu teātri, kurā lauvas, roņi un zirgi drasē pa palagiem norobežoto arēnu, bet vai tiešām nespējām iztēloties, ka mākslinieks tā darīs?
2.
Jums ir desmit gadi. Vai arī - pēc dabas esat romantiķis un dzejnieks. Vai (kas ir gandrīz tas pats) esat iemācījies teju neapgūstamo mākslu – saglabāt bērnu dvēselē. “Cirks tuvplānā” jums sagādās daudz prieka. Izrāde ir kā bērnības atmiņu lādīte – mērķtiecīgi pašdarbnieciska (šķitums, protams) kā cirks, ko bērni spēlē zem segām apsegta galda vai pie pavērtām skapja durvīm. Izrādē ir daudz mīļuma, daudz nostalģisku, gaišu skumju. J.Nutinena tikko tveramā parafrāze par skumjā klauna tēmu, sirsnīgā ironija par cirka klišejām un spēja vienkārši un cilvēciski silti kontaktēties ar publiku atbruņo. Izrāde ir kā dzejolis, kurā ne tik daudz nozīmes vārdiem (lasiet – cirka numuriem), cik emocijām, sajūtām. Piemēram, tai ko rada skumja dziesmiņa vai vinčas čīkstēšana. Stunda bērnībā taču ir brīnums, vai ne?
Komentāri (2)
-
1. Lācis Nācis @ 2009.09.01 17:58, teica:Biju.Patika. Tātad Nr.2. Tāds nu es esmu.
-
2. E @ 2009.09.03 23:07, teica:Man arī patika. Un patika labāk nekā maniem bērniem, kuri brīnumu tur neieraudzīja. :)