„Ja es veidoju solo darbu, tad varu darīt tā, kā vēlos. Tāds bija mans bērnības cirks, kurš nekad nav reāli eksistējis,” – tā sarunā pēc izrādes saka Jani Nutinens. Viņa solo izrāžu triloģijas divas pirmās daļas nu jau eksistē un ceļo pa pasauli. Kā īstam cirka tradīciju kopējam pienākas, Jani dzīvo vagoniņā pie garāžas kādā Francijas 700 iedzīvotāju pilsētiņā. Adrese tā arī skan – Jani, Vecā garāža, Neksona.
Jani Nutinens atver sava personīgā cirka durvis, kurš mājīgi iekārtojies Dzelzceļa muzeja lielajā zālē, neliekoties ne zinis par zāles lielumu. Veca, ar ruporu savienota kasešu magnetofona un mazītiņa radiouztvērēja mūzikas pavadījumā Jani, atgādinot rūķi vai salavecīti, kas nodarbojas ar saviem klusajiem hobijiem, kautrīgi un lepni parāda dažus savas pasaules mirkļus.
Bērnībā viens neizdedzis sērkociņš ir zelta vērtē. Aizliegts, jo tam piemīt burvju vara atdzīvināt un pārvērst lietas – padarīt lielas par mazām un mazas par lielām. Lauvu krātiņu ar ēnu palīdzību var padarīt lielu, bet pašu lauvu – maziņu. Turklāt Jani cirkā zvēri nekakā un pēc izrādes nav jābaro.
Piecdesmit minūtes paskrien kā piecas. Neticami stiprais spēkavīrs – žonglieris, kautrīgi kustīgs burvju mākslinieks no priekšpilsētas, lauvu savaldītājs vai degošas virves dejotājs – tas viss uz nelielas, ar dažādiem striķiem, āķiem un pacelšanas mehānismiem aprīkotas platformas skatītāju apļa vidū. Visi amata rīki izskatās kā no cirka muzeja, gaismas dizainu veido pāris vecmodīgi prožektori, sērkociņu gaisma un mūžīgo Ziemassvētku lukturīšu virtene.
Jani ir arī romantisks dejotājs un, iespējams, sapņojis par operu. Plastiskajam duetam ar transformējamo daudzžuburu svečturi papildu dimensiju dod domas par mākslinieka baltās bārdas ugunsdrošību. Vakara gaitā publikai sanāk ne reizi vien bailīgi noelsties, bet domāju, ka bērniem murgi sapņos nerādīsies, jo Jani cirkā bāli klauni ar sarkanām lūpām neņirdz. Jani cirks nav drauds un konkurents lielajai arēnai, pātagas plīkšķiem, zelta kostīmiem un krokodilu šovam. Tas ir sapnis par cirku, ko var sapņot katrs un katru dienu visu izmēru dzīvoklīšos un ar jebkādu pieejamo ekipējumu. Galvenais – ilgi un rūpīgi trenēties un mīlēt cirku par spēju ļaut redzēt to, kas nemaz neeksistē.