Prieks par atkal festivāla programmā ieviesto „Provi“. Tā jaunajiem vienreizēja iespēja sevi pieteikt un iekļauties internacionālā kontekstā, dibināt kontaktus, piesakot sevi ar darbiem, ne vien vārdiem. Sava veida luksus ir arī festivāla vadības pieļautā materiāla izvēles brīvība, bezspiediena apstākļi un augsti kvalificētie konsultanti.
Jaunais režisors Valters Sīlis šo iespēju izmanto, sevi pieteikdams kā patiesi apskaužamu sava laika sabiedrības vēlmju un emociju pazinēju, aktuālāko tendenču uztaustītāju. “Oāzes” pieteikums, kāds tas lasāms HN mājas lapā un programmiņā, ir skarba patreizējās Latvijas situācijas pirmsapokalipses sajūtas analīze, piemērojot tai veiksmīgu, teatrāli apspēlējamu metaforu – oāzi. Tātad kā idejas autors jebšu arī kā dramaturgs (pašā savas lugas rakstīšanas sākumā) Sīlis līdz ar to patiešām radījis labu pamatu izrādes tapšanai ar vienotu laiktelpu konkrētā vidē un aktuālā (!) kontekstā. Taču ar nožēlu jāatzīst, ka idejas iemiesošana tēlos, darbībā un laiktelpā Sīlim kā autoram un par visu vairāk kā režisoram šoreiz tomēr nav izdevusies. Izrāde paliek eksperimenta līmenī, aktieri savā vaļā, publika brīžiem neizpratnē.
Tam par iemeslu varētu būt vairākas būtiskas kļūdas. Visupirms jau tomēr tās pašas ļoti labās idejas švammīgums un nekonkrētība, kas neļauj aktieriem strādāt uz pilnu klapi un vienotā ansamblī. Maza grupiņa cilvēku nezināmu iemeslu dēļ ierodas kaut kādā nezināmā vietā. Nav saprotams, vai viņi pazīst viens otru, vai nē. Šajā nekurienē tiek atrasta papīra lapa ar režisora jeb Dieva atstātu apgalvojumu, ka šī ir Oāze un tajā jādzied, jādejo, jāspēlējas un jārāda pasaulē labākās izrādes atlikušās 2,5 stundas līdz pasaules galam. Vēl misteriozāk viss kļūst, kad jaunieši uz šo teorētisko apgalvojumu diezin kā nereağē – ne ar uztaukumu, ne protestu, ne izbrīnu, ne sajūsmu. Tikai kādu stundu (!) vēlāk dažiem (gan tēliem, gan skatītājiem) pielec, ka pie sienas uzstādītais hronometrs patiešām skaita atlikušās stundas un minūtes līdz pasaules galam. Un tikai tad spēles laukumā sāk parādīties kaut gausa, tomēr zināma rosība. Žēl, jo būtībā par vēlu! Pašplūsmā atstātais skatītājs, kas bijis spiests stundu skatīties atsevišķu aktieru performances, īsti nespējot tās apvienot vienotā kopjēgā, vēlākais šajā momentā sāk skaitīt minūtes, kas tiek atrautas viņa paša tik dārgajai, vienīgajai dzīvei.
Kaut gan apstākļi grūti, aktieriem reizēm tomēr izdodas radīt atsevišķus mazus šedervrus, situācijas, kad mēs, skatītāji, noticam Oāzei vai pasaules bojā ejai. Tāda, piemēram, ir histērija, kas pārņem ne reizi dzīvē mīlestību neizbaudījušo Jutas Vanagas tēlu kādu stundu pirms pasaules gala. Vai arī tai sekojošā svētlaimīgā mīlēšanās ar Artura Putniņa tēlu uzkalniņā aiz krūmiem. Pārsteidz izdoma un domas nobeigtība dažās aktieru izdomātajās “pasaules labākajās izrādēs”. Tās ir kā mazas, sevī noslēgtas fabulas ar pamācībām vai asprātīgiem jokiem. Īpaši gribas pieminēt Arnitas Jaunzemes mirstošā sērkociņa pirmo un vienīgo izrādi vai Jutas Vanagas bezgalīgo saules ritējumu – arī izspēlētu ar sērkociņiem. Minimāli, naivi, skaisti.
Noslēgumā gribas novēlēt režisoram vairāk laika detalizētai režijas izstrādei, lai izrādes nepaliktu eksperimenta līmenī, bet aktieriem vairāk spītības un prasīguma gan pret sevi, gan režisoru.
Komentāri (3)
-
1. hai @ 2009.09.04 23:33, teica:Vai nebūtu iespējams iegūt izrādē lietoto dziesmu sarakstu ?
-
2. Inta Balode @ 2009.09.05 00:20, teica:Rakstu no svētlaimīgo salas. No OTRĀS Oāzes izrādes! Man patika. Tieši tāpēc, ka nekas nebija īsti kā nākas. Spēles telpa nav ne kantaina, ne apaļa. Skatītāju vietām paredzētie maisi ir dažādās telpas vietās, bet publika tāpat daudzmaz kārtīgi uzbūvē proscēnisku telpu, atstājot vietu dažiem drošajiem uz skatuves. Brīžiem atliek laiks paskatīties apkārt un ieraudzīt pulksteni. Uzzināt, cik gara būs izrāde. Ļoti nomierinoši, ja nu vienīgi nesekos kāda provokācija. Izrādes sirsnīgais naivums un mīļums liecina, ka šoka momenti varētu izpalikt. Atzīstos – apraudājos, kad Juta Vanaga uzskaitīja lietas, kas viņai patikušas; dusmojos tad, kad sēdēju citplanētiešu gaidīšanas aplī, bet apkārt nebija miers un koncentrēšanās. Un vēl dusmojos, kad aizkustinošas ainas izraisīja vislielākos smieklus. Atdodiet sentimentu!
Bet viss sākās ar pulksteņa pamanīšanu. Šis ir arī mans precīzi skaitītais laiks, un atliek mana izvēle, ko ar to darīt. Domāju, ka ir pavisam aplami teikt, ka pasaules gala tuvošanās ir par garu. Atsevišķas epizodes noteikti bija par īsu. Skatīties uz garās žalūzijas pacelšanos varētu trīsreiz ilgāk, tas bija īsti apokaliptiski.
Ir aplami teikt, ka cilvēki tā nedara, kad ir pie savas nāves vārtiem. Kurš ir no vārtu tās puses skatījies? Pasaules gals, protams, ir specifiska nāve, ko kāds bieži režisē. Reizēm ir iesaistīti lieli zīmoli – vai viena apokalipses grupa nebija devusies uz to sauli Nike botās? Ja jautājums par izrādes pašplūsmu attiecināms uz to, ka režisors nav izvēlējies būt gana sektantisks, tad pārmetums ir vietā, jo izrādes varoņi patiešām nejūt vienu un to pašu un droši vien domās neceļo uz kopīgu laimes zemi.
Fināla mierīgi dziļā, stīvā lūkošanās pulkstenī gan liek teikt, ka tā nevar būt, bet kurš teica, ka kāds vispār tic tam galam? Piektdienas vakara ballīte apokaliptiskās sajūtās, lai sajustu savas dzīles. Ja dzīļu nav, nav ko sajust.
Likās, ka šīs izrādes publika nebija pārlieku nelaimīga. Tīri labprāt piedalījās. Un tie, kas piedalījās kļuva par svētlaimīgajiem, jo saprata, ka devuši savu artavu izrādes notikšanā. Ja ne gāzmaska galvā, tad viņi ir tādi paši kā mēs. Tikai aktieri kaut ko dara, lai realizētu režisora iedotās instrukcijas. Mēs tik skatāmies, jo publika ir daudz mūžīgāka par atsevišķu iestudējumu. Būšu arī uz Valtera Sīļa nākamos pasaules gala izrādi. Un, ja šovakar būtu pienācis īstais gals, ar’ nekas.
-
3. Andris @ 2009.09.05 12:30, teica:Sliktaku izradi sava muzha nebiju redzejis! Nebija to 2 latu verta. Zhel, ka Latvija laikimetigas makslas ietvaros spej uzrazhot vienigi nebaudamus samurgojumus, atshkjiriba no cittautu censonjiem, kuru izrades un performances lielakoties ir aspratigas, ar lielisku idejisko saturu un izpildijumu. Izrades merkjis, skatitaju iesaistishana izrades darbiba, manuprat, bija nemakuligs un jelu joku piesatinats. Skatitajs tiek nostadits fakta prieksa - tu te esi ieradies tapec tev ir jadzied, jadejo un jaspelejas! Shada uzstajiba rada pretreakciju un, pec manam domam, ta ir gauzham neveiksmiga pieeja. Ja vien butu radita ipasha atmosfera, skatitajiem pashiem rastos velme dungot, kusteties muzikas ritma utt. Atliktu vien vinjus iedroshinat. Lugai praktiski nebija sizhetiskas attistibas, katra zinja ta neradija nekadu interesi par talako notikumu gaitu.