Jocīgi – ne tās vieglākās tēmas aplūkojoša izrāde tomēr atstāj patīkamu vieglu iespaidu. Mocartiska pēcgarša. Redzētais neapgrūtina, pat īstenībā liek domāt par to dzīves un sabiedrības daļu, kas mēģina turēties optimisma, nevis reālisma pusē. Domāju, ka ne man vienīgajam iekšā teju ik dienu vairākas reizes izsvārstās galēji pretējas domas un sajūtas, par to, kā būs. Vienubrīd liekas, ka esam tādā grāvī, ka atliek vēl tikai uzbērt kaudzīti mēslu, un mēs vairs neelposim. Citubrīd tu sastopies ar citiem cilvēkiem un tad atkal nāk prātā Nīčes sakramentālais teikums par to, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Apmēram tāpat bija, skatoties Eihes izrādi. Un, atļausiet izteikties mazliet patētiski, svaru kauss paliek gaismas pusē. Vecāki un skolotāji, atrodiet iespēju noskatīties "Kauju pie…"!
Par izrādi. Vislielākā uzslava gan režisoram, gan dramaturģei, gan aktieriem, gan māksliniecei. Tieši tādu šodien gribas redzēt teātri! Režģis vienkārši perfekts – iedomājos, ar kādu aizrautību Mārtiņš un Krista būvēja visu šo celtni. Varbūt laimējās būt sevišķi izredzētā grupā (pirmajā), kas skatījās ainas vispareizākajā secībā, taču liekas, ka arī cita kombinācija nenestu vilšanos. Māksliniece Kristīne Vītola, šķiet, izpriecājusies pēc sirds patikas – asprātīgi, eleganti, nepārspīlēti un neiedomājami trāpīgi. Gluži vai bilžu albumu būtu ar mieru skatīties, lai justos pārliecināts, ka pamanīju ik norādi uz mūsu kopīgo etnisko vai sociālo pagātni.
Par aktieriem. Ļoti gribas cerēt, ka šie jaunieši tieši tik brīvi, dabiski, precīzi un spēlētkāri pēc gada uznāks uz profesionālās skatuves. Nebūtu slikti, ja viņiem būtu iespēja vismaz kādu brīdi palikt kopā arī pēc studijām (vai Herbertam Laukšteinam arī ir šāda vēlēšanās?). Tā kā neesmu teātra profesionālis, tikai interesents, atļaušos uzteikt savus favorītus – Lauru Jerumu (izcila klusētāja!), Ilzi Būdi (neiedomājami precīzs skolas direktora tipāžs!), Edgaru Ozoliņu (emocionālajā plānā aizkustinošākais no skolēniem!), Ilzi Šiškinu (liekas spēcīga un dziļi domājoša!). Dikcijas problēmas (protams) ir vairākiem jaunajiem aktieriem. Arī klases audzinātājam, taču paradoksālā kārtā viņa norunātais Poruka dzejolis trāpīja spēcīgi. Apbrīnojami, ka nevienā brīdī ausīs negriezās tie vārdi, ko ne tikai uz skatuves, bet arī tramvajā vairums no mums gluži vis skaļi nelietotu.
Vai drīkst šī nelielā teksta noslēgumā atzīties, ka ļoti gribējās precizēt, kurš bija Cibiņš? Man likās, ka tā bija meitene, kas ēda gurķi. Manai sievai likās, ka tas bija vientuļais cīnītājs, kuru nevarēja sazvanīt Ilze. (Mana piecpadsmitgadīgā meita nav lasījusi "Kauju pie Knipskas", viņai vienkārši patika izrāde.) Saprotu, cik bezjēdzīgs ir šāds jautājums. Nosalt uz celma varēja vairāki no viņiem. Tātad "Kauja pie…" kopumā ir visbrīnišķīgākā vēstule Cibiņam, lai kurš tas būtu.
P.S.
Varbūt beidzot saņemties un pārlasīt Poruku?
Komentāri (4)
-
1. Zane Kreicberga @ 2009.09.05 21:00, teica:Paldies par brīnišķīgo TEĀTRA piedzīvojumu! Man ir tā, ka bez vārdiem. Aktieriem novēlu nekļūt lepniem un ar tādu pašu atdevi, azartu un iedziļināšanos strādāt pie visām turpmākajām lomām un izrādēm!
-
2. Zane Kreicberga @ 2009.09.05 21:16, teica:Orestam: Sarunā pēc izrādes tās veidotāji atklāja, ka nemaz nav tāda viena Cibiņa un viena Buņģa, jo katrā no mums (un viņiem) ir sava deva gan Cibiņa, gan Buņģa, gan Sapuliņa... (Es pārlasīju :)
-
3. IngaFr @ 2009.09.06 00:45, teica:Piekrītu jau šeit rakstījušajiem: paldies par lielisku vakaru. Vēlreiz atsaucot atmiņā ainas un to secību, jāsecina, cik spilgti katra no tām palikusi atmiņā ar savu centru, kodolu, atmosfēru: sākums-> dramatiska triecienveida sadursme pagrabā, asiņains krekls, nikna klusēšana, rūgtums. Lielisks sākums grupai nr. 3 (kas noticis?), kuram seko komiskā un absolūti arhetipiskā direktores un ordeņiem apkārtā centībnieka Kaspariņa aina... utt, utt. Kaut gan mani izrāde neatstāja gaismas pusē (satura ziņā nē, bet izrādes kompozīcijas ziņā gan!), tā uzjundīja virkni pārdomu: ne tikai par bandām, ideālismu, nežēlību, pieaugšanu, pāridarīšanas "mākslu" (te vēl varētu turpināt - tēmas, kas man likās būtiskas), bet arī par teātra lieliski fragilo dabu, par klātbūtnes efektu, dzīvumu, par ticību teātrim, kāda tā šāda veida izrādēs redzama jo īpaši spilgti, kad skatītāji kā bērni iesaistās šai kopīgajā spēlē un pieņem noteikumus, kā paklausīgi skolēni izpildot skolotāja norādes u.c. Ak jā, un neotautiskie tērpi ir, šķiet, labākā latviskas ģērbšanās stilizācija, ko teātrī nācies skatīt.
-
4. Dita Eglīte @ 2009.09.09 12:02, teica:Īsti dzīvi, paštaisni nežēlīgi un kaislīgi izspēlētas epizodes no vidusskolnieku dzīves. Lieliski! Es noticēju šo jauniešu traģēdijām par visiem 100 %. Un varbūt arī tāpēc man prātā ienāca doma - cik interesanti būtu šos notikumus paskatīties no skolotāju puses. Šodien strādāt skolā, kur katrs skolnieks ir personība ar savām kategoriskām prasībam, tiesībam un viedokli... Godīgi pateikšu - ne par kādu naudu! Tas ir baisi grūts darbs.
Paldies Mārtiņam un viņa aktieriem par šo dramatisko piedzīvojumu!