Ineses Mičules izrāde ...stāsti man par... ir otrā Proves izrāde. Kā sarunās teica Kristians Smedss – pēc studiju beigām ir svarīgi strādāt, saprast, kas tu esi un kāda būs tava vieta teātrī, nevis gadiem gaidīt uz mazticamu producenta zvanu. Homo Novus dotā iespēja jaunajiem režisoriem bez nekādiem uzspiestiem ierobežojumiem izmēģināt spēkus Provē ļauj paveikt to, kam repertuāra teātri neatvēlētu ne laiku, ne naudu.
Mēģinājumu telpā sapulcējas trīs puiši (Kristaps Rasims, Kārlis Freimanis un Gints Andžāns), lai mēģinātu ar savu mūzikas grupu, viņiem pievienojas meitenes (Inita Dzelme un Ērika Eglija) – tikai divas – un tas ir iemesls, lai sāktos „kurš ar kuru” cīkstiņš. Uz RIXC telpas palodzēm atrodas izrādes tēlu mājas, bet īstā dzīve notiek mēģinājumu telpā. Viņu dzīve un līdz ar to arī izrāde ir mūzika. Te liela nozīmē faktam, ka izrādes dalībnieki ir ne vien aktieri, bet arī mūzikas grupas Zamuts dalībnieki.
... stāsti man par... muzikālā partitūra man atsauca atmiņā brīnišķīgo austrāliešu režisora Varvika Tomsona filmu Samsons un Dalila – tajā dialogu ne pilnīgi, bet ļoti lielā mērā aizstāj skaņas: mūzika, tās fragmenti, sadzīves skaņas utt. ...stāsti man par... uzstādījums ir līdzīgs, gan ne tik perfekti un konsekventi izpildīts. Iespējams, tam par iemeslu bijis ierobežotais mēģinājumu ilgums, taču šī pieredze var būt labs pamats, lai nākotnē radītu ļoti interesantu izrādi.
Izrādes veidotāji atsaucas uz Rudītes Kalpiņas stāstiem, taču ...stāsti man par... nav dramatizējums. No literatūras ir aizgūta atmosfēra un sižetiski pieturas punkti, lai neiebrauktu pašrefleksijas grāvī. No pārdesmit gadus senas pagātnes nāk mūzikas instrumenti, zilās skolēnu formas, mūzika, bet izrādes tēli tikpat labi var būt gan tā, gan mūsu laika jaunieši. Pieci jaunie aktieri spēlē paši sevi , izrāde ir stāsts arī par viņiem – jauniešiem, kas šogad beiguši Dailes teātra kursu un tagad, palikuši bez drošām nākotnes garantijām, meklē jaunas iespējas dzīvē. Izrādē viņi griež pudeli un katrs kā viņš pats, nevis tēls atbild uz izlozētu jautājumu par šā brīža prioritātēm vai nākotnes vīziju, un tās ir gaišas un cerīgas tāpat kā visa izrāde. Aizkustinošs ir izrādes fināls, kad puiši uz balkoniņa spēlē mūziku, bet meitenes iesaista dejā publiku un tas notiek bez nekādas piespiešanas, skatītāji ar prieku ir gatavi iesaistīties – padejot, apēst ābolu un ieraut šņabīti.
...stāsti man par... es uztvēru kā ļoti simpātisku skici un daudzsološu eksperimentu platformu. Kaitinošās daudzpunktes izrādes nosaukumā attaisnojas – es ceru, ka tās ir kā solījums turpinājumam nākotnē.
Komentāri (4)
-
1. Zane Kreicberga @ 2009.09.07 00:07, teica:Mani uzrunāja un aizkustināja izrādē sasniegtais vieglums. Man bija sajūta, ka tas viss nepateiktais kaut kad taču ir noticis arī ar mani. Kurš gan nav pārlaidis nakti uz matracīša kādā "mēģinājumu telpā", cieši pieglaudies savai simpātijai? Man sagribējās uz mirkli atgriezties tur - savos iekšējos astoņdesmitajos (kas man konkrēti bija deviņdesmitie:) - lai izjustu tās trīsas, kas iespējamas tikai tajā naivuma pakāpē...
Taču ir viens BET! Izrādē, kuru es skatījos 6. septembrī, aktieri nolažoja pudeles griešanas ainu, līdz ar to pazeminot izrādes saturu un padarot to visu tikai par mīļu joku. Ja jūs nedomājot, ātri, tieši un godīgi atbildētu uz lapiņā izlasīto jautājumu (Dieva dēļ - šajā brīdī nekoķetējot ar publiku, kura jau paspējusi jūs iemīļot!), tad mirklī tiktu uzbūvēts tilts starp 80-tajiem un šodienu, "jums" un "viņiem", un "mums", un izrāde iegūtu citu svaru. -
2. Vita Radzina @ 2009.09.07 01:42, teica:Ines!Vēlu izdošanos!
-
3. Vita Radziņa @ 2009.11.24 00:26, teica:Sveicieni Inesei ar veiskmīgo darbu!!!Prieks.... :) Liels prieks
-
4. online @ 2009.12.30 04:35, teica:Labs sakums