Sen nav redzēts, ka mākslinieks sarkst publikas sajūsminātu aplausu iespaidā, taču tā notika vakar pēc lekcijas Pičets Klunčuns un es. Ja Bertolts Brehts savulaik ar saviem Lehrstucke sniedza mācības par šķiras apziņu, tad tagad Bels kopā ar Klunčunu lasa lekciju par mākslas esamību kurā silti izskan, kā mākslinieks alkst tikt saprastam.
Nosaukums izrādei ir Pičets Klunčuns un ES, tātad mēs saprotam, ka izrāde ir veidota no Bela skatpunkta. Bels ir moderns parīzietis; viņa sarunas partneris Klunčuns ir estētiski pilnīgs pretmets. Klunčuna taizemiešu klasiskā deja ir 200 gadus veca, un ir ārkārtīgi formāla – roka pacelta vienu centimetru augstāk vai zemāk norāda, vai dejotāja personāžs ir sieviete vai vīrietis. Bels iztaujā Klunčunu par viņa mākslas noteikumiem un lūdz kaut ko parādīt, un mēs no šīm demonstrācijām nojaušam cik skrupuloza, skaista un koncentrēta ir Klunčuna dejas māksla, veltīta gan Budam, gan ķēniņam. Ar skumjām Klunčuns stāsta, ka mūsdienās šo deju skatās galvenokārt tūristi, un ka paši taizemieši vairs nesaprot smalko žestu valodu, ko ar grūti sasniedzamu precizitāti un vienreizēju lokanību demonstrē Klunčuns. Viņa iecere – atdzīvināt šo mākslas formu Taizemē. „Lai tev veicas,” smaida Bels.
Tad sākās Klunčuna intervija ar Belu, kas pats ir agrāk bijis dejotājs, un tagad ir – pats nezin, kā sevi saukt – it kā horeogrāfs, vai arī cilvēks, kas sēž tukšā telpā un izdomā, ko tur ielikt. Viņu interesē, kā būt īstam, kā nevis kaut ko attēlot, bet būt, un horeogrāfija, ko viņš demonstrē, izskatās kā ne-deja, kā dejotājs, kas vairs neko nedara, tikai skatās uz publiku. „Esmu vīlies,” saka Klunčuns. „Ļoti labi,” atbild Bels. Ar šo atteikšanos no trenētām kustībām Bels vēlas izmainīt attiecības starp skatītāju un dejotāju, viņš nevēlas izsaukt apbrīnu vai iekāri. Vēlas dot publikai telpu un laiku, kurā domāt, pārdomāt. Protams, ka viņš tiek nesaprasts – publika reizēm pat reaģē ar naidu un dusmām, taču Belam ir viedoklis, ka mūsdienu mākslinieka uzdevums ir izpētīt pasauli, kurā dzīvojam tagad, un, tā kā iepriekš nevar zināt, kurp tas meklējums vedīs, skatītajam ir jābūt gatavam uz visu. Viņa iecere – turpināt savu lēcienu neziņā. „Lai tev veicas,” smaida Klunčuns.
Kopsavilkumā nojaušam, ka abus māksliniekus vieno vēlme atrast skatītājus, kas ieskatās dziļāk, nevis apbrīno. Klunčuna deja ir tāda, kur katram žestam ir savs kods, taču Belam faktiski ir tas pats – tikai kodi stipri atšķiras.
Lekcija ir apbrīnojama, jo divas stundas klausāmies un smejamies ar interesti, un mums pašiem ir tā sajūta, ka esam gan noskatījušies taizemiešu dejas izrādi (kaut gan neskan neviena nots un nav neviena kostīma), un tāpat mums kļūst skaidrs, ko sagaidīt no Bela 20 dejotājiem (viņš savām etīdēm piepalīdz ar mūziku). Mēs noticam, ka visa saruna ir improvizācija, ka katrs joks ir pirmatnējs; citiem vārdiem, ka tas viss patiešām notiek tagad, ieskaitot sarkšanu. Izrāde bija stāvgrūdām pilna, un publika priecājās par katru izteikto un neizteikto vārdu, un – īpaši mācoties taizemiešu dejas principus – praktiski dejoja līdzi.
Komentāri (2)
-
1. E @ 2009.09.08 14:53, teica:Labs raksts, tikai viena iebilde - man šo izrādi it nemaz negribas saukt par lekciju. :) Tai pat nav lekcijas formas, drīzāk tad intervijas. Bet ņemot vērā neapstrīdamo konfliktu, kas ir strap abiem māksliniekiem, jā - tā ir izrāde.
-
2. online @ 2009.12.30 04:35, teica:lasit visu emuaru, diezgan labs