Neesmu dejas speciāliste, tāpēc par Žeroma Bela izrādes Pičets Klučuns un es dejiskajām kvalitātēm – kontekstu, kurā iestudējums iekļaujas dejas pasaulē, vai kustību kvalitāti – nerakstīšu. Dejas entuziasti laipni aicināti pievienot savas pārdomas komentāros. Par Pičetu Klučunu un es rakstīšu kā par teātra izrādi. Tāda pēc savas būtības tā arī ir, lieku reizi pierādot, ka teātrī formas kanonu nav.
Lasīju atsauksmēs – izrāde esot lekcija. Divi dejotāji – taizemietis Pičets Klučuns un francūzis Žeroms Bels - viens otru intervē, laiku pa laikam demonstrē pa kustības elementam, komentē, skaidro. Jā, tā ir lekcija, domāju izrāde pirmajā daļā, kad Klučuns stāsta par Taizemes tradicionālo deju. Ne tik daudz interesanta, cik noderīga katram, kas mēģinājis ne tikai intelektuāli iemācīties, bet aptvert Austrumu teātra specifiku – kā un kāpēc kustas ķermenis, kādi pamatnoteikumi jāievēro, kur meklējamas interpretējamās nianses. Tomēr Pičeta Klučuna stāstījums pamazām ievelk arī emocionāli. Vispirms caur pārsteigumu, ko raisa gan ķermeņa spēju izsmalcinātība, gan fantastiskā semiotiskā piesātinātība kustībā. Pievelk dejotāja personība, kas ievijas stāstījumā. Uzpērk viņa attieksme pret deju – bez pozas un bez kompromisiem. Bet pa īstam izrāde tomēr sākas tai brīdī, kad lekcija pārtop sarunā. No vienas puses – sarunā starp atšķirīgiem dejotājiem; no otras – starp kultūrām un priekšstatiem. Paradoksāli –svešais izrādē it kā ir Pičets Klučuns, bet es daudz vairāk uzzināju par Žeromu Belu, deju un pasauli, ko viņš (mēs visi?) pārstāv.
Izrāde ir racionāli konstruēta. Divi skatu punkti, kas manifestējas pat detaļās: atšķirīgs apģērbs, atšķirīgas pozas, atšķirīgas valodas konstrukcijas un izteiksmes stils. Tas ir zīmīgi – formas ziņā izrāde ir lekcija, bet vārdos tā nepastāsta neko principiāli jaunu, tādu, ko izglītots cilvēks jau nezinātu vai nespētu pats izsecināt. Īsto saturu pārraida ne vārdi, bet kustība, dejas un valodas struktūra. Kad atbildētājs apmulst. Ko stāsta bez aizķeršanās. Kuru atbildi pārdomā. Kad aizstāvas, kad sajūtas apvainots. Dievs, kā saka angļi, atrodams detaļās.
Izrādes formu – sarunu, kas dzimst skatītāja priekšā – Pičetam Klučunam izdodas izturēt tīru: rodas pārliecība, ka atbildes un jautājumi viņa galvā dzimst mūsu acu priekšā. Žeroms Bels savas mākslinieka pievilcības apziņā mazliet par daudz sakoķetē ar publiku. Bet varbūt es maldos – uzkrītošā koķetērija varētu būt arī rafinēta manipulācija ar skatītāju, uzsverot abu mākslinieku un abu kultūru atšķirības. Neesmu Ž.Bela daiļrades pārzinātāja, tādēļ varu tikai jautāt – kāds viņš ir citos darbos?
Katram skatītājam izrādē droši vien bija vieta, kas viņu personiski piesaistīja. Man par tādu kļuva divi Ž.Bela solo, kuros viņš izpilda kustību partitūru divdesmit dejotāju trupai. Tas, kas pārdesmit cilvēku izpildījumā iespējams būtu skatītāja intelektuāla pieredze, nelielajos citātos – Let's Dance pēc Deivida Bovija un Killing me softly – Pičetā Klučunākļūst par emocionāli izjustu patiesību.
Viena no izrādes tēmām ir tradīcija un klišeja: Pičets Klučuns cīnās par tradīciju, Žeroms Bels – pret klišeju. Bet kā īsti tradīcija no klišejas atšķiras? Viena no izrādes piedāvātajām atbildēm ir: neatšķiras, visu izšķir skatītāja pozīcija. Tas, ko Ž.Bels tik skaisti mums dejā parāda, ir fakts, ka mēs visi dzīvojam klišejās. Līdzko atskan mūzika, mēs visi esam kārdināti kustēties vienādi, tas nozīmē – domāt vienādi. Izrauties no šī traģikomiskā apļa var tikai caur šoku – izkrītot no mūzikas ritma tāpēc, ka jūtaties neērti,vai aizstājot sapņojumu ar nāvi, piemēram. Ironija, protams, ir klātesoša – kā Ž.Bels saka izrādē: mirstu dziesmas laikā ātri, atstājot skatītāju vienu ilgā laika periodā pārdomāt, ko viņam nozīmē nāve. Var teikt arī – ko viņš (skatītājs) domā par šo provokāciju. Tas, ko Ž.Bels nepasaka vārdos, bet pasaka kustībā, tomēr ir kas vairāk. Ka pat objektīvi eksistējošas klišejas (divdesmit cilvēku grupa, kas kustas kā kloni, ir spēcīgs tēls) katram atsevišķajam cilvēkam var nebūt klišeja, bet godīgi izjusta un pārdzīvota dzīves īstenība. Tas vienlaikus aizkustina un liek daudz ko pārdomāt gan dzīvē, gan mākslā. Un tas nav vienīgais jautājums, kurā Pičets Klučuns un Žeroms Bels iezīmē kādu neklišejisku aspektu...
Vai izrāde ir lekcija? Drīzāk – brīva meditācija par plašu tēmu loku. To, vai meditācija būs intelektuāla vai emocionāla, izšķirs vien paša personība, bet godīgi skatoties (t.i., ieguldot savu enerģiju un darbu) izrāde nespēj likt vilties.
Komentāri (5)
-
1. nn @ 2009.09.09 23:54, teica:Zanīt,
Klunčuns.
par izrādi - laba, bet deja vu efekts nepamet. Rasels Malifants ar Žiljetu Binošu dara (pēc jēgas) ko līdzīgu, tak pilnīgs šedevrs šai ziņā - kā sarunāties divām atšķirīgām dejas/kustības=dzīves pieredzēm - ir Silvijas Gijemas un Roberta Lepāža plus tā paša Rasela Eonnagata.
Ko es ar to gribu teikt - protams, Homo Novus aktivitātes ir visnotaļ uzteicamas, taču nedrīkst aizmirst arī to, ka pasaule patlaban ir tik maziņa, un eksistē (latvijā pagaidām vēl mazs) cilvēku loks, kas vēlas un spēj sevi "apmierināt" ar visaugstākās profesionālās raudzes teātra mākslas pieredzēm.
Novēlu HN nekļūt par tāda mākslas avangarda transportētāju uz lokālo vidi, kas, diemžēl, nedz ir novatorisks, nedz aktuāli "eksperimentāls" -
2. zane to nn @ 2009.09.10 01:04, teica:Paldies par rekomedāciju. Papildināšu apgūstamo darbu sarakstu :)
-
3. Toms Tr @ 2009.09.10 17:40, teica:Komentējot nn, esmu laimīgs, ka man nav tā gigantiskā bagāža aiz muguras, kas traucē baudīt jaunu (vai nosacīti "jaunu") mākslas darbu. Varbūt tomēr ir iespēja šo lielo čemodānu atstāt ciet, lai ļautos mākslai un refleksijai? Citādi sanāk, ka mēs - tie naivie, kas tver visu, kas laikmetīgs vai vismaz tā tiek pozicionēts, bet jūs (nn, tas ir, un vēl daudzi jums pielīdzināmie) - rūgtas "nekad vairs tā nebūs" sajūtas nesēji un papīra kuģīšu no programmiņām taisītāji. Kamēr zāle lauž krēslus
-
4. E @ 2009.09.11 10:44, teica:Teātris tomēr ir dzīva māksla, kas notiek šeit un tagad un ja izrāde skatītājiem ir aktuāla un aizkustinoša, tad zināšanas par to, ka kaut kur citur ir vēl labāka līdzīga tipa izrāde, tomēr nav izšķirošs aspekts konkrētā mākslas darba uztveršanai. Un, lūdzu, kādu piemēriņu, kura tad būtu tā izrāde, kurā nav deja vu efekta? :)))
-
5. online @ 2009.12.30 04:35, teica:iemacijusies daudz