Es nemāku spriest, par ko parasti raksta izrāžu recenzijās. Teātra izrādes, gluži tāpat kā kino filmas, grāmatas un mūzika, ir kas ļoti personiks un individuāls, ka es nespēju iedomāties jebkādus kritērijus, kas varētu nojaukt subjektivitāti. Mākslā objektivitāte (droši vien tāpat kā visā lielajā dzīvē) nepastāv. Pat tas skanēja subjektīvi. Tādēļ jo īpaši es gribu būt, cik vien subjektīva spēju šajā brīdī. Man gribas atzīties mīlestībā izrādei „Dievs ir skaistums”, ko varēja redzēt 2009. Gada Homo Novus repertuārā un kuras režisors ir Kristians Smedss. Viņa - IZRĀDE ( es apzināti nevēlos lietot tik bezpersonisku vārdu, kā „tā”) manī kaut ko dziļi un līdz pašiem pamatiem – spēcīgi izmainīja. Es nezinu, vai viņa ir skaistākā izrāde, ko esmu redzējusi, bet esmu līdz kaulam droša, ka visspēcīgākā gan. Tas bija gandrīz četru stundu garš piedzīvojums, kurā tiku ierauta no pirmās līdz pēdējai minūtei. Aktieri, scenogrāfija, dialogi – ikviena detaļa un ikviens notikums uz skatuves man pavēstīja galveno vēstījumu – Dievs ir skaistums. Skaistums ne tā tradicionālajā izpratnē, bet skaistums, kas katram savs, neatkārtojams.
Visas izrādes desmit ainas stāstīja par vienu – somu gleznotāju Vilho Lampi. Visi pieci somu aktieri uz 3 stundām un 40 minūtēm bija Vilho Lamps. Katra aina bija scenogrāfisks un emocionāls pardzīvojums. Visspilgtāk manā atmiņā iesēdusies aina ar cūku bērēm – asinsizliešanu tiešā un pārnestā nozīmē. Šo desmit ainu laikā uz skatuves tika liets ūdens, šķaidītas zaļās kāpostu galvas, jauktas krāsas, šķaidīts ledus klucis un sists cilvēks un pati dzīve. Noslēguma aina ar viena no piecu Vilho Lampes simbolisko „krusta vilkšanu” simbolizēja visu mūsu bagāžu un to, ko ikdienas sev nesam līdzi. Dažkārt tā ir tik smaga, ka mēs nespējam to vairs nest. Tajos brīžos mēs it kā saprotam arī skaistumu, bet gribam vairāk mirt skaisti, nekā dzīvot skaisti. Kaut gan izrāde beidzas ar vārdu, kam ir tikai četri burti, bet sevī nes tik daudz spēka – NĀVE, tomēr manā subjektīvajā cilvēka redzējumā tā bija priecīga izrāde. Priecīga nevis tās iznākuma, bet gan atklāsmes dēļ, ko man kā skatītājam tā ir spējīga iedot. Atklāsmi, ka mums cilvēkiem pietiek ar to, ka saule rītos uzlec un vakaros noriet. Vai arī nepietiek pat ar vislielāko bagātību. Viss ir tikai vienas atbildes jautājums: vai tu esi laimīgs?
Izrāde „Dievs ir skaistums” ir kaut kas tikpat abstrakts, kā tās nosaukums. Tā nav izrāde, par to, kā nebūt. Manuprāt, tā tomēr māca to, kā but. Ar visu bagāžu, kas ir mūsos. Būt tur vai te – tas gan paliek paša ziņā. Tāpat kā tas, kur ir te un kur ir tur.
Lai gan tas notika jau pirms diviem gadiem, vēl šodien atceros, kā abas izgājušas no kinostudijas ar labāko draudzeni, nerunājām. Saraunājām, ka dosim viena otrai laiku šo izrādi pārstrādāt sevī. Turpinām pārstrādāt joprojām. Tā ir dzīva izrāde. Ja vien tu, cilvēks, atļauj, tā iesakņojas tevī. Es atļāvu. Ir saknes. Un jau arī pirmie ziedi.
