Pilnīga brīvība.
Dari, ko gribi.
Nav noteikumu.
31. augusts, 2011
Šīs frāzes saka Vladislavs Nastavševs, mēģinājuma pārtraukumā minoties no Ķīpsalas autokapsētas pēc kafijas uz tuvējiem "Ostas skatiem". Tieši tās pašas – ar nebūtiskām izmaiņām – lieto Valters Sīlis, kad atceras izrādes "Oāze" veidošanas nosacījumus un procesu 2009.gadā. Arī Jurijs Djakonovs uzsver brīvības sajūtu, Miera ielas Tabakas namā veidojot izrādi "Genesis XP", kurā visi ir vienlīdzīgi komandas dalībnieki un kura tiek radīta ar prieku, "atbrīvojot galvu".
Viņi ir trīs no projekta "Prove" dalībniekiem, kas notiek starptautiskā teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros. Projektu Jaunā teātra institūts aizsāka 2005.gadā, kad "Proves" ietvaros tapa sešas izrādes. 2009.gadā tika provēts otrreiz: Valters Sīlis veidoja "Oāzi" un Inese Mičule "...stāsti man par...." Šogad "Provei" ir trešā kārta, un festivālam V. Nastavševs uz Ķīpsalas autocentra "lielās skatuves" (autolūžņu kaudze) iestudē Aleksandra Ostrovska "Šņeguročkas" 21.gadsimta versiju.
Jurijs Djakonovs Tabakas namā pretī Dzemdību namam veido versiju par pasaules radīšanu. Savukārt Viestura Meikšāna "Partitūra ekosistēmai" Andrejsalas TEC centrā uz Provi atceļojusi no pagājušā gada festivāla "Homo Alibi". Tā šī gada "Prove" solās būt urbāns triptihs un ceļojums uz vietām, kas glabā pagājību: autokapsētas metālu kaudze – izbijis lielizmēra turbīnu centrs – kādreizējās tabakas fabrikas industriālie plašumi. Uz katastrofām (šī gada festivāla tēma) jaunie režisori raugās nevis kā uz ārējiem apstākļiem, bet tikai un vienīgi saistībā ar cilvēku domāšanu, sajūtām, darbībām.
"Prove" 2005.gadā radās, reaģējot uz nepieciešamību veidot telpu – mazāk fiziskā, vairāk konteksta nozīmē - jauniem režisoriem, kurā viņiem būtu iespēja izmēģināt jeb izprovēt un iestudēt tāda formāta izrādes, kas Latvijas teātra kopainā joprojām ir neierastas. Tāpēc Jaunā teātra institūta uzstādījums attiecībā uz izrādēm ir maksimāli neierobežojošs: izņemot vienojošo tēmu un resursus.
Tie nav neierobežoti, tomēr garantē labākus apstākļus projekta realizācijai, nekā tad, ja tāds tiktu radīts neatkarīgi no festivāla. Režisors Mārtiņš Eihe (projekta dalībnieks 2005.gadā) atzīst, ka Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijas, neskatoties uz atsevišķiem mēģinājumiem studiju laikā radīt vienu vai otru netradicionālu darbu, tomēr lielākoties norisinās ļoti stingrā un tradicionālā rāmī. Tā ietvaros arī notiek pārvietošanās. Nepietiekami maz tiek meklēts, nonākts strupceļā, lai tad eksperimentētu pilnīgi citā virzienā un tā apjēgtu savas varēšanas robežas un ejamo ceļu. Dalība "Provē" Eihem, līdzīgi kā 2009.gada un šī gada dalībniekiem, bijusi drīz pēc studiju beigšanas.
Ierastajam "tā drīkst un tā vajag" tiek pretstatīts "dari, ko gribi", taču pieredzes lielu projektu veidošanai vēl ir maz: tā ar sniegto brīvību vēl nemaz neesot prasmes apieties. "No šodienas skatupunkta saprotu: iespējas ir vairāk, nekā pratu izmantot." Bez tam vēl esot paša iekšējie rāmji: drosmes iet līdz galam un taisīt pilnīgi visu, ko gribas, tomēr neesot. Ja tos izdodas pārkāpt, tad "Prove" var sniegt labu pamatu turpmākajam darbam.
Jurijs Djakonovs, šī gada "Proves" dalībnieks, pašreiz atrodas mēģinājumu procesa vidū. Viņš jau tagad uzsver, ka apstākļi tiek radīti tieši tādi, lai šos – savus iekšējos rāmjus – pārkāptu. Lai pārkāptu "pribaltisko" mentalitāti: bailes un pieticību, ka es nevaru, ka tas nebūs pieklājīgi. "Smadzenes nepārtraukti cīnās ar dvēseli. Tās var pārkāpt, taču tas prasa drosmi un vēlmi. Mēs mēģinām to darīt šajā izrādē, taču tas ir grūti. Smadzenes ir cilvēka lielākais ienaidnieks." Par to viņš runā ne tikai saistībā ar darba procesu, bet arī topošajā izrādē "Genesis XP:" katastrofa ir cilvēku domāšana, kurā iekodēts bībeliskais motīvs, ka cilvēks ir no paradīzes izdzītais un dzīve ir lāsts. Jurijs kopā ar sešiem aktieriem izrādē vēlas runāt par paradīzi, kas ir iespējama tikai cilvēka galvā, par atbrīvošanos no ikviena pirmkoda. Arī Nastavševs izvēli veicis nevis pieticīgi, bet drīzāk ambiciozi: iestudēt Ostrovska "Sņeguročku" autokapsētā – viņa līdz šim "lielākajā skatuvē" - un caur to kritiski runāt arī par paradoksu, ka ekoloģija un mēģinājumi glābt dabu pārvēršas par biznesu.
Tātad, pat dažkārt "neejot līdz galam", "Proves" izrādes katram no tās veidotājiem līdz šim ir sniegušas tādu vai citādu pirmreizēju pieredzi: netradicionālu telpu pieradināšana teātrim, vai arī tieši otrādi – sevis pieradināšana radīt netradicionālās telpās; darbs ar plašāku dalībnieku komandu, nekā ierasts; Mārtiņš Eihe ar šo darbu pirmoreiz pieredzējis ļoti pamatīgu analīzi no kāda ārvalstu profesionāļa; Andreja Jarovoja veidotie "Dialogi" festivāla laikā tika uzaicināti doties uz viesizrādēm Vācijā, kas sniedzis neatsveramu un tolaik pirmreizēju pieredzi. Režisors Valters Sīlis par savu pieredzi stāsta visaizrautīgāk: izrādes "Oāze" veidošanu viņš patiesi uztvēris kā iespēju piepildīt savus slēptākos sapņus – mēģināt radīt to, par ko vienmēr esi sapņojis, bet ir bijis kauns atļauties pateikt. Un tikai pēc tam, kad sapņi kļūst par realitāti, nācies saprast vismaz divas ļoti būtiskas lietas visam tālākajam radošajam darbam. Pirmā: ka "ambīcijas nebija vienādojamas ar garīgajām iespējām. Līdz ar to top skaidrs, cik tu vari un cik nevari izdarīt. Taču pieredze nelaiž vaļā: un pēc gada tu arī sāc saprast, kā var samērot ambīcijas un iespējas." Otrā: izpaustas virkne lietu, kuras līdz šim šķitis nepieņemami darīt. Un tikai tad, kad tas reiz izdarīts, top skaidrs, ka ārēju ierobežojošo faktoru nav.
Brīvībai ir daudz pakāpju. Pirmā – vēl mulsa nezināšana, ko ar to iesākt, un impulsīva vēlme drosmīgi izmantot visas tās sniegtās iespējas. Otrā, daudz sarežģītāka un dziļāka, ir ne tikai drosme nebaidīties, bet arī apzināta spēja izvērtēt un atteikties no liekā. Pirmajai ir jārada apstākļi. Otrā nāk tikai pēc pirmās.
