• lat
• eng

Runā skatītājs

Saruna ar izrādes Šis mirklis veidotājiem (izrādes notiks festivāla Homo Novus ietvaros 3., 4. un 5.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī)

Cirka mākslinieku Kamilu Buatelu satieku festivāla centra trepju galā - Kaņepes Kultūras centra (Skolas ielā 15) bēniņos. Turpat puskrēslā zem vecām koka sijām, stikla vates putekļiem, naglainiem dēļiem, savdabīgiem apdrupušu cauruļu līkločiem, aizsargmaskas uzlikuši, ar āmuriem un urbjiem rokās līkņā seši viņa kolēģi un domubiedri (Marine Bruāza, Aldo Tomass, Paskāls Lekors, Tomass Debruasā, Žaks Benuā Dardēns, Alise Buatela). Viņi nav nelegālie viesstrādnieki, kas Latvijā ieplūduši no Francijas. Viņi gatavo kādu pārsteigumu, kas būs piedzīvojams papildus gaidāmajām izrādei Šis mirklis (L’Imediat).
K. Buatels smejas, ka skatītājiem būtu labāk nezināt to, kas tieši notiks, tāpat būtu labi nezināt atbildes uz jautājumiem, kurus uzdevu. Taču, ja nebūs, ko uzzināt pirms izrādes, tad pastāv iespēja neuzzināt arī par pašu izrādi. Tāpēc labāk zināt to, ko nevajag zināt, un atnākt uz izrādi. Izsakoties skaidrāk – tiem, kas vēlas gūt ļoti nepastarpinātu pieredzi, iesakām lasīt tālāk tikai pēc izrādes noskatīšanās.

Mēģinot kaut par milimetru tuvoties tai brīvībai kustībā un idejās, kāda piemīt K.Buatelam, ļāvu māksliniekam izvēlēties sev tīkamās tēmas no 12 piedāvātajām, atstājot pārējās kolēģiem. Pārējos trupas dalībniekus izvilināju no bēniņiem uz tēju, un katrs savu jautājumu ieguva izlozes ceļā, protams, paužot smaidīgu sašutumu, ka ir nu gan taisnība pasaulē – priekšnieks var izvēlēties jautājumus, bet pārējiem jālozē.

Lūk, Kamila Buatela izvēlētās tēmas un komentāri par tām.

Ilgstošs process. Zināms, ka izrāde Šis mirklis tapusi ļoti ilgā laika periodā, tāpēc lūdzu idejas autoram komentēt, kādēļ darbs tapa tik ilgi, vai tā bija apzināta izvēle un ko viņam nozīmē šāds process. Kamils Buatels: „Neviens īsti nezina, kad sākām, cilvēki satikās, kopā ceļojām,  strādājām, strādājām tirgū, mazgājām logus, eksperimentējām dažādos veidos, piemēram, pētot, ko nozīmē būt ļoti, ļoti nogurušam. Brīžiem pavadījām kopā nedēļu, tad atkal nesatikāmies pāris mēnešus. Bet jau no paša sākuma mana iecere bija strādāt ilgi. Tas notika tādēļ, ka mana pirmā izrāde bija ļoti populāra, es varētu ilgi turpināt ar to doties tūrēs, taču es to nevēlējos un pārtraucu. Galvenokārt tādēļ, ka cilvēki gaidīja manu „otro izrādi” – kāda būs viņa „otrā izrāde”? Vēlējos, lai atkal būtu „pirmā izrāde”, tāpēc izvēlējos būt kluss, nedarīt to, ko no manis sagaidīja. Ja māksliniekam nav vēlēšanās augt, viņš turpina darīt to pašu. Lai es turpinātu, man bija nepieciešama ļoti liela vēlme un motivācija būt uz skatuves. Man bija skaidra ideja par izrādi, taču nevaru to raksturot vārdos, bet sajūta bija ļoti skaidra jau no paša sākuma. Nevēlējos to realizēt, ejot pa taisno, vēlējos ar savu ideju doties pastaigā. Tāpat arī ar cilvēkiem, kas piedalās izrādē, – varēju vienkārši izvēlēties kādus, kas dara brīnišķīgas lietas uz skatuves, taču tā vietā vēlējos procesu atstāt atvērtu, lai tie, kam patīk, paliek, lai turpina spēlēties un eksperimentēt. Izrāde ir bīstama, nogurdinoša, grūta, tāpēc uzticēšanās ir ļoti svarīga. Ilgstošais tapšanas process tāpat kā viss cits nav perfekts, arī rezultāts nav perfekts, tas visu laiku zaudē sākotnējās ieceres tīrību. Ir grūti pateikt, vai šāds garš process ir labs vai slikts, taču tas ir ļoti atšķirīgs.”

Improvizācija. Vai izrādē ir daudz improvizācijas? K.B.: „Ar to ir dīvaini, jo ir daudz ārkārtīgi precīzu lietu, kuras savā starpā ir tā saistītas, ka ir bīstami ko mainīt, jo tas ietekmē visu.” Vai improvizācija sākas, kad kaut kas noiet greizi? „Jā, un tas notiek visu laiku. (Smejas.) Improvizācija ir ļoti svarīga, jo priekšmeti, ko izmantojam, nav mehāniski perfekti, vienmēr ir nianses. Izrādi nav iespējams ideāli samēģināt, jo tad sajuktu prātā gan mēs paši, gan tehniķi. Ir ļoti gara uzbūve (trīs dienas, ja priekšmetus atved līdzi, trīs nedēļas (!), ja visu vāc uz vietas - I.B.), un tālāk ir saspēle ar publiku. Skatītāji veido izrādi, viņi kustas, izrāde ir kā deja ar skatītājiem.” Bet ja nu publika nereaģē? „Izrādes sākums ir kā fantasmagorija, ir sajūta, ka tu sapņo. Pēc tā parasti skatītājs iet līdzi, nezinu gan kāpēc... Patiesībā zinu gan – tāpēc, tik īsā brīdī notiek tik daudz, ka šķiet, ka pēc šīm desmit minūtēm vairāk nekā nevar būt. Šādu struktūru noteica ļoti tehniskas lietas, mums nebija izvēles darīt citādi. Bet man tas patīk, jo, ja esi gudrs cilvēks, tad tā nedara, tā nesāk izrādi.”

Kur ir brīvība? Preses relīzēs un recenzijās Kamils Buatels tiek raksturots kā paraugs ķermeņa un prāta brīvībai. Jautāju, kur lai atrod brīvību? K.B.: „Nav tādas vietas, kur tā ir, brīvība ir mainībā, tikko sākas adaptācija, tās vairs nav. Visu laiku mācīties jaunas lietas. Brīvība ir nomadismā. Man patīk salīdzinājums, ka mēs dzīvojam tā, it kā mums visu laiku būtu līdzi liels čemodāns. Jādomā, kur to likt, jāpieskata savs čemodāns, jāsargā, nevaram skriet, jo mums ir čemodāns... Jādomā pašam - tas ir gandrīz neiespējami, bet ir svarīgi mēģināt...”

Iztīrīt mājas. Kad cilvēki redz visas tās lietas uz skatuves, vai viņi piedāvā savas vecās mantas? Vai pašam māksliniekam mājās ir daudz mēbeļu? K.B.: ”Tikko bijām Lietuvā, staigājām pa pilsētu un vācām nevajadzīgās lietas. Kādā logā pamanījām sievieti un jautājām, vai viņai nav kaut kas nevajadzīgs. Beidzās ar to, ka viņa deva un deva, un deva, līdz jau teicām, ka būs gana, vairāk nevajag. Vēl es kļūstu par aizvien labāku tīrītāju, jo man pašam māju nav, es nekur nedzīvoju, manas mājas ir L’Imediat. Esmu pateicīgs tiem, kas man ļauj pie sevis palikt, tāpēc uzkopju viņu mājas. Daudz kārtīgāk nekā tad, kad pašam bija dzīvoklis. Arī saistībā ar izrādi mums ir lieli tīrīšanas un kārtošanas darbi, turklāt visi septiņi kopā mēs to darām ļoti ātri. To redzot, cilvēki vēlas mūs aicināt savu māju uzkopšanas darbos.”

Bērniem no astoņu gadu vecuma. Piedāvājot jaunā cirka izrādes, nereti brīdina, ka bērnus var vest, bet tās nav izrādes bērniem, vietām kā robeža minēts astoņu gadu vecums. Jautāju Buatelam, vai bērniem jaunā cirka izrādēs ir garlaicīgi un vai ir jaunā cirka izrādes īpaši bērniem? K.B.: „Nē, nav gan garlaicīgi. Īsti nezinu, kāpēc dod tādas robežas. Varbūt tāpēc, ka mazāki bērni ir dažādi, kādam varbūt divu gadu vecumā ir bail no tumsas teātrī, reizēm var trokšņot. Bet man bērni publikā ir ļoti svarīgi, jo viņi jūt, dzīvo līdzi, dod visiem spēku, reizēm atskan tādi komentāri, ka nevar nesmieties. Turklāt bērni netaisa šovu, viņi saka, ko domā, no visas sirds. Ir izrādes īpaši bērniem, projekti skolās, arī mēs reiz uzstājāmies skolā. Problēma bija nevis bērni, bet skolotāji, kas mēģināja apklusināt viņu smieklus, viņu reakcijas. Nezinu kāpēc, bet mūsu izrādēs publika parasti ir ļoti trokšņaina. Brīžiem pat par daudz, jo izrāde ir gan smieklīga, gan skumja, to var tvert dažādi, ir labi, ja izdodas sajust abas puses. Jebkurā gadījumā man patīk, ja publika ir klātesoša, kad to var sajust. Es ienīstu lielas zāles, tādās izrādes ir ļoti nogurdinošas, jo nenotiek enerģijas apmaiņa.”

Daži kolēģu komentāri par izlozētajām tēmām:

Filozofija un praktisks padoms. Izrādes sajūta ir par mainīgo, trauslo dzīvi, kurā ik mirkli piedzīvojam dažāda līmeņa katastrofas. Jautāju – kā tādā pasaulē dzīvot? Izrādes tēliem visu laiku ir problēmas un nepatikšanas, bet viņi atbalsta viens otru, paliek kopā par spīti personīgām nelaimēm, kas seko viena otrai. Otrs padoms - ja kaut kas notiek, neignorēt to, bet pieņemt, un tad tas kļūst par kaut ko citu.

Priekšmeti un nacionālā piederība. Vai lietām, kas vāktas dažādās valstīs, ir tautība, vai tās atšķiras tādā ziņā, ka līdzinās valstij, kur atrastas? Šis esot labs jautājums izrādes kontekstā. Viņi strādā ar objektiem, kurus neviens vairs negrib, un ir iespaids, ka ļoti daudzās valstīs izpratne par to, kas ir mēsls, ir ļoti līdzīga. Taizemē atraduši uz ielas tieši tādu pašu lampu kā Viļņā. Lai gan Āfrikā, protams, ir grūti atrast tādas lietas kā Eiropā. Bet mūsu Latgalītē gan esot Francijā jau sen neatrodami priekšmeti.

Vecais un jaunais cirks. Vai ir labs veids, kā pateikt, kāda ir atšķirība starp abiem? Jaunais cirks vairs nav cirks. Galvenais, kas palicis no vecā, ir risks. Šī izrāde nav cirks, un arī dažādos festivālos tā tiek saukta dažādos vārdos – deja, teātris, cirks, objektu teātris u.c. Paši mākslinieki domā, ka tas nav ne cirks, ne deja, ne teātris, bet L’Imediat – kas ir gan viņu izrādes, gan trupas, gan arī mākslinieciskās metodes nosaukums. Kļūst aizvien grūtāk definēt žanru robežas – viņu trupā tikai Buatelam ir cirka pagātne, pārējo biogrāfijās ir aktiera, leļļinieka, dejotājas, web dizaineres, kas ienīst datorus, konstruktora, gaismu mākslinieka pieredze.

Huligānisms. 60.gados tā mākslā bija visai daudz, arī tagad daži izvēlas iet tādu ceļu. Vai huligānisms mākslā ir vajadzīgs? Buatels atceras, ka redzējis izrādi, kur aktieri iet kauties ar publiku, tā pa īstam, tagad par to var ielikt cietumā. Taču, ja mākslinieks par visiem simts procentiem zina, ka viņam tas ir jādara, tad arī ekstrēmi paņēmieni ir pieņemami. Galvenais, lai mākslinieks viss būtu tajā, ko viņš dara. Tad dzimst kas ļoti vērtīgs un dziļš. Ja lietas tiek darītas tikai formas pēc, tām nav nekādas vērtības.

Komentāri (0)