Tas bija viens no galvenajiem jautājumiem britu dueta Lone Twin izrādē "Deviņi gadi", kas bija skatāma 5.septembrī Jaunajā Rīgas teātrī. „Ak, jūs sapirkāt tik daudz to kūku, jo brauksiet uz ilgu laiku strādāt! Lai jums veiksmīgas brīvdienas!”
No skata visai nopietni vīrieši salikuši uz skatuves ceļojumu suvenīrus atgādinošus krāmus un tagad izliekas par it kā parastiem cilvēkiem, kas atklāti stāsta, ko darījuši, kā gājis, ko domā. Vienlaikus viss ir saplānots un sahoreografēts līdz pēdējam. Kā gan vēl lai ņemtu to visu par pilnu, ja neredzētu kaut kādu ieguldīto darbu? Kādi vēl deviņi gadi pētījumu pa visu pasauli?! Kurš tam tic?! Tā varētu domāt, ja nezinātu, ka mūsdienās tiešām mākslinieki tā dara, tiešām ir iespējas finansēt šādus lauku pētījumus, ko bulciņu pārdevēja, protams, nevar un droši vien arī negrib izprast. A.Šlesers vakar Dienā uz jautājumu, lai nosauc vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes, atbildējis: „Nezinu nevienu un negribu zināt.”
Britu darbība nu reiz ir tāda, kas pavisam tiešā veidā var skart tos, kas neko par mākslu negrib zināt, lai gan, protams, Da Vinči kodu patērē. Garijs Vinters un Gregs Vēlans ceļojuši ar maziem saliekamiem divritenīšiem, deviņu gadu laikā tikušies ar cilvēkiem dažādās pasaules valstīs (pārsvarā gan tādās solīdās un drošās) un jocīgi uzvedušies, padarot ikdienu par dokumentālo teātri. Daži piemēri: viņi velk cauri pilsētai telefona stabu un caur palielināmo stiklu iededzina tajā to cilvēku vārdus, kas viņiem palīdz; viņi visu dienu staigā daudz par biezu saģērbušies, lai pēc tam vakarā lūgtu publikai liet sev virsū ūdeni, – mērķis ir radīt mākoni, kas aizies augšā pie citiem mākoņiem; viņi stāv 18 stundas uz tilta vai kovboju tērpos ar aizsietām acīm stundām sinhroni dejo līnijdeju soļus. Viņu jocīguma ietekmēti cilvēki kļūst jocīgi, kopā ar viņiem dara jocīgas lietas un atskaite par to veido tos jokus, ko skatās citi jocīgie skatītāji dažādās jocīgās pasaules vietās, arī Rīgā.
Par ko ir izrāde? Par darbu, ko ienīstam vai runājam, ka ienīstam, jo ir pieņemts būt neapmierinātam, vēlēties būt citur, bet neko daudz lietas labā nedarīt. Par dzīves jēgu un satvaru, kuras raksturojumu varam ietvert trīs, četrās vai piecās lietās, ko visbiežāk atceramies no bērnības. Par to, ka nevienam nerūp, ko es daru. Par mākslu, kura iztraucē no ierastā, nevis ir prognozējama mūsu labi strukturēto dzīvju daļa. Palikt un dejot divpadsmit stundas, kaut arī visa nedēļa jau sen bija saplānota. Kultūras teorijas profesors Raitis Vilciņš reiz teica: „Ir vērts nocirst simts tūkstošus hektāru meža, lai izgudrotu sērkociņu.” To atcerējos, jo britu vīru izrādē jēga un attaisnojums deviņu gadu odisejai ir, ka pavisam nejauši viņu darbības dēļ satikās divi vientuļi cilvēki Filips un Nina. Ja nu tas izrādīsies sērkociņš, tad mākslinieka darbs nebūs bijis veltīgs.
