Festivāls „Homo Novus” ir uzbangojis un jau vairākas dienas plaši plūst, piedāvājot blīvu dienas programmu katram novatorisku teātrālo izpausmju cienītājam. Pastarpām notiek arī Haines R. Avdala un „deepblue” grupas izrāde „ Lauka darbi – viesnīca” kā Latvijas teātra vidē ļoti neparasta parādība. Tā ir izrāde, kurā skatītājs nokļūst vienatnē ar viesnīcas istabas rēgiem un līdzradot pats par tādu top.
Norises vieta ir burvīga – „Art Hotel Laine”, kurā pretēji mūslaiku kopējai tendencei noraut eiroremontu apšuvumus un atklāt raupjas, veco krāsu klātas sienu faktūras ir lieliski saglabājies 90. gadu „atmosfērs” – barokālas drapērijas, piesātināti dzeltens ar zilganzaļo un reģipša nosacīta leņķu precizitāte. Fonā skanošais šova „Fabrika” zvaigžņu albums kopā ar pusdienu ēdiena smaržu reģistrācijas telpā rada unikālu esamības izjūtu, kurā „šeit un tagad” mijas ar„tur un tad”.
Izrāde ir pilnīgi individuāls piedzīvojums. Skatītājam tiek piešķirtas atslēgas, un tam vienam pašam jādodas uz kādu istabiņu augšstāvā. Cenšoties raksturot šāda veida izrādi jāsaprot, ka ir iespējams runāt tikai par paša pieredzēto, jo katram skatītājam atkarībā no viņa radošuma, iesaistīšanās un spēles prieka izrāde vai, precīzāk, notikums, veidosies atšķirīgi. Norisēm iepriekš nav doti nekādi noteikumi, tādēļ pēc ieiešanas numuriņā ir milzums jautājumu par to, kas man kā skatītājam jādara un ko es drīkstu darīt: vai man kaut kas jāatrod vai būs kādas zīmītes ar norādēm, vai es drīkstu visu izložņāt un aiztikt, vai tas tomēr būtu neatbilstoši un kas tad īsti būtu jādara? Šie jautājumi atrisinās tikai daļēji, kad televizorā parādās sveiciens un piedāvājums izbaudīt visas izrādes dotās iespējas (lai gan aizvien nav skaidrs, kādas tās ir). Portāls, caur kuru norisinās komunikācija starp skatītāju un izrādi ir ekrāns. Tajā tiek rādīta tieši tāda pati viesnīcas istabiņa, kādā atrodas skatītājs. Viesnīcas istabiņā ierodas kāds uzvalkā tērpies vīrs, kas drīz vien sāk komunicēt caur šo ekrānu. Visas viņa radītās skaņas – soļi, papīra saburzīšana, durvju aizciršana ir dzirdama gan aiz sienas kā dabiska skaņa, gan skatītāja istabā no pastiprinātājiem. Tas rosina tādu kā poltergeista klātbūtnes sajūtu, turklāt tiek gaidīts, kurā brīdī tas, iespējams, materializēsies.
Telpas lietojums ir viena no savdabīgākajām izrādes iezīmēm. Proti, pastāv reālā vide, kurā atrodas skatītājs, kurš ekrānā vēro citu reālu vidi ar aktieri. Pienāk brīdis, kad skatītājs pats sevi ierauga ekrānā un drīz vien abas telpas tajā pārklājas. Tur, virtuālajā vidē, ir iespējams saskandināt ar varoni dzēriena pudeli, kas pēc pamudinājuma ņemta no mazā viesnīcu ledusskapīša, censties nogrūst viņu no dīvāna un visbeidzot vadīt viņu, kad tas ieņēmis tieši to pašu vietu telpā, ko skatītājs, un atkārto katru kustību. Tobrīd skatītājam ir pilnīga vara pār tēlu, tas ir pēc vēlēšanās vadāms. Kurp šī spēlīte var novest nav zināms, viss atkarīgs no skatītāja izdomas un uzdrošināšanās. Tēls ekrānā paceļ klausuli un atskan zvans. Ir brīdis, kad liekas – tiks pateikts, kas jādara vai ko tas viss nozīmē. Taču balss klusē un izrāde ir beigusies. Brītiņu vēl saglabājas fatamorganiskā sajūta, it kā atrodoties uz robežas starp realitāti un kādu neizskaidrojamu citu pasauli.
Šāda skatītāja lielā mērā pašradīta izrāde ir īpatnēja parādība, jo tajā kardināli izmainītas ierastās attiecības starp vismaz nosacītu skatuvi un skatītājiem zālē, kuri ir pieraduši vērot un ļaunākajā gadījumā pakļauties, taču ne veidot paši. Cita saistoša iezīme ir šāda jauno tehnoloģiju izmantošana teātra komunikācijā, kas izveido jaunu virtuālu saskarsmes vidi vai arī divdimensionālu vidi, kas pārklājas un saspēlējas ar reālo vidi. Zināmā mērā līdzīgi darbojās Dženeta Kardifa (Janet Cardiff) izrādē „Ghost Machine” Berlīnes HAU teātrī. Tajā māksliniece skatītājam liek veikt ceļojumu cauri teātra ēkai, sekojot iPod’a videomateriālam, kurā attēlotā apkārtesošā vide spēcīgi atšķiras no realitātes. Šāds paņēmiens rada neparastu iespaidu uz apziņu, jo tā it kā cīnās ar divu atšķirīgu telpu vienlaicīgu uztveri (te svarīgs kontrasts starp divdimensionalitāti ekrānā un realitātes trīsdimensionalitāti). Izrādē „Lauka darbi – viesnīca” situācija ir vēl sarežģītāka: divas reālas telpas „tiekas” un pārklājas virtuālā vidē, kur arī norisinās mākslinieka – skatītāja komunikācija. To var uzskatīt par apliecinājumu tam, ka jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas var izmantot, radot jēgpilnas mākslinieciskās izpausmes; vai arī interpretēt kā mūsdienu sabiedrības atsvešinātās attiecības, kurām raksturīgā saskarsme lielā mērā noris tieši internetos nevis dzīvē. Tādējādi izrāde idejiski pietuvinās festivāla katastrofu vadmotīvam – jo vai tad cilvēcisko saišu iziršana nav katastrofāla?
.
