• lat
• eng

Runā skatītājs

Festivāla „Homo Novus” ietvaros iekļautā programma „Prove III” ar 2020.gadu un vēl tālāku nākotni saistīta divējādi. Pirmkārt, 2020.gads ir kuratoru uzstādījums jauno režisoru izrādēm tapšanas sākumposmā; tas bija impulss, ar kuru sākt šķetināt domu pavedienu par nākotni un cilvēku tajā.  Otrkārt, festivāla sniegtā iespēja ir nepārvērtējama jauno mākslinieku izaugsmes ziņā, kas savus augļus ļaus baudīt pēc desmit un vairāk gadiem. „Prove III” ir radījusi piemērotus apstākļus, lai domubiedri varētu sadarboties pie lielas formas iestudējuma, pārbaudīt idejas praksē, turklāt ar plašākām tehniskām iespējām nekā ierasti, ko nodrošināja finansiāls atbalsts.

Jurija Djakonova režisētajā izrādē „Genesis XP” Bībeles sākummotīvs sastapās ar industriālā hallē iebūvētu mūsdienu cilvēka paradīzīti – gluži vai sērijveida māju dzīvokli. Idejiskais pamats un plašās telpas izmantojums ir izrādes stūrakmeņi. Bībeles materiāla izvēle, neapšaubāmi, ir spēcīgas pozīcijas apliecinājums tāpat kā vēlme meklēt atbildes uz fundamentāliem cilvēka esības jautājumiem (tie festivālā izskanēja vairākkārt – arī izrādēs „Dibenā”, „Quizoola!”, „Katastrofu triloģija” –, mudinot izteikt minējumus par zināmu tendenci, kas gan, pieļauju, saistīta ar vienojošo katastrofu tematu). Tomēr mīta risinājums, šķiet, kļuvis par klupšanas akmeni: tā sižets ir gana vienkāršs, nosacīti (jo patiesībā sevī slēpj cilvēka pamatkonfliktu) nedramatisks, kas liek meklēt citus skatītāju ietekmēšanas līdzekļus. Šajā virzienā arī iets, cenšoties veidot spilgtu skaņu, gaismu, tēlu audiovizualizāciju un vieliskumu ar smaržu, dūmiem, kailumu. Diemžēl gala iespaids paliek nepietiekams, nepiepildīts. Režisors pirms pirmizrādes izteicis vēlmi meklēt atbildes par cilvēka būtību, taču izrādē galvenā kolīzija, kas varētu atbilstoši nospriegot notikumu, netiek izvirzīta priekšplānā. Proti, tas ir pamatkonflikts starp labo un ļauno cilvēkā, par viņa brīvību un no tās izrietošo nosacījumu nemitīgi veikt izvēles – kas virza katra indivīda un visas cilvēces likteni. Šī Rietumu civilizācijas metafiziskā pamatproblēma interpretēta itin vienkāršoti. Ādams un Ieva nepieaug un nepamet savu bērnišķīgo naivitāti, nonākot izvēles, nepaklausības, tātad pirmā grēka situācijā. Turklāt Labā un Ļaunā atzīšanas augļa ēšana tiek attēlota tā (abi varoņi palien zem paklāja), ka to var uztvert vien kā miesisku aktu, tādējādi nepiedodami vienkāršojot problēmu. Beigu ainā Ādams un Ieva pamet Paradīzi it kā viņi izietu no pamatskolas izlaiduma pasākuma nevis pamestu mūžīgu prieku un līksmi, lai pavadītu sūru mirstīgā dzīvīti. Protams, interpretācijas var atšķirties, taču neradās iespaids, ka izrāde caur arhetipisko motīvu kaut nedaudz pietuvojusies izpratnei, kas mēs, 21.gadsimta cilvēki, esam, kā un kādēļ dzīvojam, kā bija iecerēts.

Izrādes spilgtākos brīžus radīja mākslinieku atrastās, krāsainās un ironiskās metaforas. Vispirms jārunā par Rūdolfa Baltiņa veidoto telpu, kuru papildināja Ata Erica skaņu partitūra un Jāņa Sniķera lakoniskā, taču precīzā gaismu režija. Paradīzes dārzs tēlots kā ikdienišķa istaba ar dīvānu, ledusskapi, galdu un pāris krēsliem. Ādamam iepazīstoties ar nezināmo pasauli, tie metaforiski atdzīvojas, radot skaņas, kas raksturīgas dažādiem dzīvniekiem. Fabrikas telpu sniegtās iespējas izmantotas, veidojot divu līmeņu scenogrāfiju un  virs Ādama dārza/istabas izvietojot ironisku komandtiltiņu, kurā eņģeļi – laboranti seko līdzi Ādama attīstībai. Eņģeļi, kuru sejas sedz „Planningtorock” solistes cienīgas, vizošas maskas, ir saistoši tēli: tie pārstāv Dieva gribu radīt un sākuma ainā, to veicot, viņu darbības svārstās starp rituāli svinīgām līdz gluži komiskām. Vēl spilgtāka ir Ādama veidošanas aina: no aizskatuves kambariem šaujas dzirksteles, klab darbarīki un drīz vien tiek izvests vēl zemēm klāts Ādams, kurš tiek nomazgāts un viņa kailajā rumpī tiek iepūsta dzīvības dvaša. Kaspara Zāles veidotais Ādama tēls ir robusts pirmcilvēks, kura spilgtajās reakcijās uz neiepazītās pasaules izpausmēm jaucas bailes un urķīga interese, radot komiskas epizodes. Savukārt, Jeļenas Pavļenko Ieva ar šarmantu eleganci pasaulē iejūtas pavisam vienkārši. Tomēr radīt pārliecinošu iespaidu par savstarpējo attiecību dzimšanu nav tik vienkārši, jo aktieriem pilnībā atņemtas valodiskās izpausmes. Iespējams, ka šādā gadījumā būtu lieti izmantot simboliskas darbības, piemēram, deju. Tāpat arī Dmitrija Petrenko klibā Sātana ierašanās veidota tieši: uz viņa čūskas veidolu norāda vien daudzas drēbju kārtas, kuras vēlāk tiek piešķirtas „jaunajam pārim”. Var minēt, ka pastieptais temporitms, ilustratīvisms, kopējā iespaida blāvums, nereti skanisks rimtums ir tie aspekti, kas neļauj zem izrādes virskārtas saskatīt idejiskos dziļumus. Saprotams, tam par iemeslu arī pirmizrādes saspringums un zināms tramīgums, cenšoties paveikt uzdevumus pēc iespājas labāk festivāla starptautiski prominentās publikas klātbūtnē.

Taču „svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti,” sludina  Jēzus Kristus. Ja ļauts vārdu ‘taisnība’ šeit saprast ‘patiesības’ un ‘jēgas’ nozīmē, tad svarīga, acīmredzot, ir jau vēlme meklēt atbildes vien vispārējas bezjēgas pasaulē. Vai jaunie darboņi, piedzīvojot ikdienas un globālas katastrofas, pie atbildēm nonāks līdz 2020.gadam, vai vēlāk, vai varbūt nekad – nav tik būtiski. Būtiski ir būt ceļā. Taču šī nu jau ir dao atziņa, un nevilšus esam nonākuši pie citas operas. Kazi, derīgas iestudēšanai.

Komentāri (0)