Pretrunīgas un meklējumu pilnas ir pārdomas pēc redzētā „Lone Twin Theatre” cikla „Katastrofu triloģija” Dzelzceļa muzejā. Izrāžu izteiksme dēvējama par, teiksim, savdabīgu (ietverot vārda neviennozīmīgo nokrāsu). Lai kāda būtu attieksme pret īpatnējo estētiku, tomēr jāmin, ka tā sasaucas ar vairāku citu jauneklīgu, starptautisku grupu mākslinieciskajiem eksperimentiem. Nebūs pārsteigums, ja festivāla „Homo Novus” organizatores uz Rīgu atvedušas teātra veidu, kas tuvākajā laikā var iegūt plašākas pasaules tendences statusu (kā tas savulaik bijis ar patlaban pasaulslaveno grupu „Rimini Protokoll”). Tādēļ censties izprast, ko „Lone Twin Theatre” mums sniedz, būtu visnotaļ svarīgi.
Kopš sastapšanās 1997.gadā abi „Lone Twin” mākslinieki savu radošo spēku ir pierādījuši, veidojot darbus ar dažādu aktuālu, eksperimentālu metožu palīdzību. Pie tādām pieskaitāma īpaša interese par valodas izpausmēm un tās iedabas performatīvajām iespējām, kā arī attēlu, ilgstamības un konteksta (fiziska, ģeogrāfiska, kulturāla) izpēti teatrālā situācijā. Viņu darbi pieprasīti un rādīti visapkārt pasaulei. Festivālā rādītā „Lone Twin” cienījamo kungu Grega un Garija izrāde „Deviņi gadi” neko pārsteidzošu neizvirzīja, taču patīkami svaiga bija izrādes forma, kas iezīmīga jaunajā teātrī. Tai raksturīga tieša vēršanās pie skatītajiem, stāstot par kādu tēmu vai notikumu. Centrā te ir stāstāmais, kam nepieciešama mūsdienu trauksmē, šķiet, izzūdoša situācija, kurā kāds stāsta un kāds mierīgi klausās. Šķietama iespēja jebkurā brīdī jautāt „kā tad tur īsti bija?” un pilnīga klātesamība bez kādas ceturtās sienas.
Ko līdzīgu vai pat labāku savulaik bija izveidojis Valters Sīlis un Kate Krolle. Viņu izrādē-lekcijā „Hipnotizē mani!” tik tikko izdevās nociesties, neuzdodot kādu papildus jautājumu par „topiku”. (Pie šīs stāstu stāstīšanas tradīcijas, protams, var minēt arī Alvi Hermani, apvienības „She She Pop”, „Rimini Protokoll” un neskaitāmus citus). „Lone Twin” pāra stāstītais bija gana sastudēts, par papildus uzskates elementu kalpoja bildes no ceļojuma un vairākkārtīgi noskaitīts dzejprozas gabaliņš „Look at me, have a great big look at me[...]”. Varētu domāt, ka par deviņu gadu ceļojumu varētu stāstīt vairāk un aizrautīgāk, un varbūt arī iztikt bez sentimentāla motīva Amēlijas noskaņās par kāda pāra kopā savešanu (laikam šis skatītāju iepriecēšanas veids ir tiešām noderīgs). Darbs šķita līdz galam nesastrādāts, it kā patukšs, gaisīgs. No otras puses, pēc jēgas un būtības tas tam ir atbilstoši, struktūrā tik pazīstamais britu humors darbojas kā allažiņ un brīvbrīži bija noderīgi, lai paklaiņotu pa atmiņu annālēm, atceroties personīgi piedzīvotās vietas un iespaidus. Izrāde savu panāca: atmodās senā vēlme pievienoties visu zemju blandoņām, pametot ikdienas nomākto armiju, par kuru nedaudz vīdegunīgi sprauslāja Gregs un Garijs. Te varēja vērot arīdzan mākslu, kas balstīta nevien personiskā pieredzē, bet kas turklāt ir sociāla nodarbe, jo top, tiekoties ar cilvēkiem un iesaistot tos (ilgstošie centieni sagaidīt kādu, kas pievienosies, lai veidotu ķēdi no rokas sadevušiem cilvēkiem uz tilta, pāļa vilkšana caur pilsētu un līnijdejas, kurās iesaistās garāmgājēji).
Ja par pirmo izrādi lietas bija puslīdz skaidras, tad par „Lone Twin” izveidotās teātra grupas „Katastrofu triloģiju” jāteic pretējais. Šī raksta autora izjūtas izrāžu laikā lāgiem raksturojamas kā viegla nepatika un niķīgs aizkaitinājums, liekot raisīties saīguma pretreakcijai, kas pagaisa vien pēdējā triloģijas daļas laikā. Vienlaicīgi bija skaidrs, ka „tur kaut kam jābūt”, vajag tikai pasniegties un nonākt pie koncepcijas, kas pat varētu būt žilbinošāka par skatuvisko realizāciju. Īpaši tādēļ, ka triloģijas izpausmēm tuvas redzētas tādu teātra grupu kā „Nature Theatre of Oklahoma” un „Richard Maxwell’s New York City Players” (citastarpā, tā piezīmēta kā savstarpēji līdzīga arī „Lone Twin” daiļradei veltītajā grāmatā „Good Luck Everybody” (2011: 18.lpp.)). Šīm teātra grupām raksturīgas vairākas spilgtas iezīmes, kas ieraugāmas arī triloģijas darbos. Pirmkārt, īpatnējs valodas lietojums: tas ir neemocionāls, neiesaistīts, atstāstošs, nereprezentējošs. Zināmā mērā tā atgādina Harolda Pintera lugu tekstus, kuri bieži vien nesniedz ne informāciju, ne jēgu, bet gan rāda, kā valoda izvirst vienmuļās ikdienas frāzēs, kas iesūc cilvēku kā pelēks gletenis. Aktieru paradums ievadā izklāstīt, kā un par ko stāsts veidots, ko viņi tagad te spēlēs, kā tas tiks pabeigts, Brehtam raisītu tēvišķas apmierinātības smaidiņu. Uzsvars uz naratīvu gan neatspoguļojas skatītāja skaidrā izpratnē par notiekošo. Otrkārt, stāstāmais nereti tiek izdziedāts uz vienkāršu, infantili priecīgu melodiju pamata, vēl jo vairāk pastiprinot atsvešinājuma sajūtu. Treškārt, visu pavada savādas horeografizētas, taču neko nereprezentējošas kustības, kas reizēm kaut ko nozīmē, uz kaut ko tomēr attiecas. Tomēr skatītājs nespēj nolasīt tās kā kurlmēmo valodu.
Kāds tad ir kopējais „Lone Twin Theatre” uzstādījums un ko mēs varam no tā gūt? Kā autori skaidro savā grāmatā, to izteiksme ir atbilde uz 90.gadu uzbrūkošā, kliedzošā (‘in-yer-face’) teātri. Tādējādi viņus varētu dēvēt par ‘jaunajiem-mierīgajiem’ (pretstatā ‘jaunajiem-dusmīgajiem’), kas par dzīves sūrumu reflektē spēlējoši, ironiski, ar nolūku amatieriski. Analizējot izrāžu nepatīkamās sajūtas, nākas nonākt pie atziņas, ka tās līdzinās tādām, kas bērnībā tika izdzīvotas, skatoties Čaplina filmas vai Burova multfilmas. Tām par pamatu bija spēcīga līdzjušana ikdienas varoņiem, kuri likās vieni un pamesti pasaulē, bez patvēruma, uz kuru doties. Tāpat arī jaunā traģēdijas paradigma, pēc „Lone Twin” uzskatiem, balstās indivīda autonomijā un pilnīgajā vientulībā. Tā ir grupas darbu spēcīgā kolektīvisma pretpols. Apvienības nosaukumā jau ielikta pilnīguma neesamības, trūkuma klātbūtne, jo kas gan cits ir vientuļš dvīnis, ja ne kāds, kas zaudējis neatņemamu sevis sastāvdaļu. Taču mākslinieki izvairās no skaļiem izpaudumiem, cenšoties apjaust, kā patiesi tikt galā ar ikdienas grūtumu. Tādēļ tiek lietots izklaidējošs muzikālais ietvars, atsvešinājums no ciešanām caur humoru, jo tikai ar to var pārspēt vislielāko ļaunumu.
Tāds ir „Lone Twin Theatre” izrāžu konceptuālais pamats. Kā jau daždien, nepazīstamais jāapgūst un jāpieradina, lai pieņemtu. Pagaidām iepaidi par to paliek karājoties kaut kur „jā-nē-jā” zonā.
Komentāri (2)
-
1. SherylLynn32 @ 2011.10.13 03:44, teica:I had got a desire to make my own organization, nevertheless I did not earn enough amount of cash to do it. Thank goodness my close colleague advised to utilize the <a href="http://goodfinance-blog.com/topics/mortgage-loans">mortgage loans</a>. So I used the short term loan and realized my desire.
-
2. Goablycrolley @ 2012.02.05 16:43, teica:Go to <a href=http://www.google.com/>Google</a> English.
http://www.google.com/
