Pusmūža sieviete Dženifera satiek Oliveru vaļu vērošanas festivālā mazītiņā Austrālijas piekrastes kafejnīcā. Viņi viens otram iepatīkas un abi nolemj satikties vēlreiz. Tajā pašā vietā, tieši pēc gada. Šis izrādes naratīvs ir tikai karkass, kas pildīts ar ikdienišķiem, šķietami nebūtiskiem stāstiem un niecīgām detaļām. Tik parastām, ka šķiet, izrādē nekas nenotiek. Tomēr dzīves met kūleņus tieši tajā brīdī, kad ikdienišķais atduras pret neordināro. "Festivāls" ir satriecoši saulains nepavisam-ne-mīlas stāsts, kurā viss akieru ansamblis darbojas neticami vienotā ritmā un balsī, tā ir izrāde, kuras vēnās asiņu vietā riņķo optimisms.
"Festivāls ir triumfs... un tajā rodamās dziesmas, muļķības un emocionālais asums ir kas absolūti maģisks", The Times, Lielbritānija
Lone Twin Theatre: The Festival from Live at LICA on Vimeo.
Uzmanību - aicinām piedzīvot unikālu teātra pieredzi un apmeklēt visas "Katastrofu triloģijas" izrādes pēc kārtas, pērkot vienu biļeti Ls 15 vērtībā (biļete ar atlaidi - Ls 10)! Katra izrāde ilgst 75 minūtes un tai seko tikpat ilgs pārtraukums.
Intervija ar Lone Twin Theatre režisoriem Gregu Vēlanu un Gariju Vintersu
Kāpēc trīs izrāžu kolekcijas nosaukums ir “Katastrofu triloģija”?
Meklējot skaidrojumu vārdam “katastrofa” Vikipēdijā uzdūrāmies šādam tekstam: “katastrofa ir poēmas vai stāsta atrisinājums, kas noslēdz intrigu un tuvina darbu noslēgumam”. Nosaukums radās pēc pirmajām divām izrādēm, kurās risinās dramatiski notikumi, jo tās abas ir par nāvi. 2005. gadā mums bija iecere iestudēt trīs izrādes, bet nebija domas par triloģiju. Mēs gribējām pētīt un strādāt ar stāstu stāstīšanu un autobiogrāfiju. Kad sākām darbu pie trešās izrādes “Festivāls”, mēs sapratām, ka šī stāsta centrā nebūs nāve. Un tomēr, katastrofu klātbūtne ir jaušama pat visikdienišķākajos notikumos, nenozīmīgās detaļās, piemēram, brīdī, kad kaut kas nenotiek.
Par ko ir “Festivāls”?
Izrāde ir par gadu cilvēka dzīvē. Pirmā triloģijas daļa “Alise Bella” ir dzīves stāsts, otrā – “Daniels, kuru notrieca vilciens”, ir par pēdējo dzīves mirkli, bet “Festivāls” ir par sievieti, kas atskatās uz savu dzīvi, meklējot tās vērtību. Izrāde runā ikdienas valodā, dziesmas slavina ierastās lietas, kas ir mums apkārt.
Vai “Festivālu”, līdzīgi kā pirmās Triloģijas daļas, iedvesmoja īpaši notikumi?
“Festivālam”, tāpat kā “Alisei Bellai”, ko iedvesmoja Mišela Ondatjes “Lauvas ādā”, arī ir literārs pamats – Alises Monro īsais stāsts. Tas izrādei deva formu un kontekstu, taču ne konkrētus tēlus. Šis stāsts ir par sievieti, kas apmeklē festivālu, satiek vīrieti un atgriežas festivālā pēc gada. Šī gada laikā viņa domā par notikušo un tā nozīmi pašas dzīvē. Mēs ņēmām stāstu kā karkasu un improvizējām. Tā, piemēram, dzima ideja par to, ka notikumiem jārisinās Austrālijā. Mums patika, ko Austrālija mums nozīmē, šīs zemes atmosfēra un raksturs, doma par saules pielieto vidi, ārtelpu, dzīves svinēšanu.
Jūsu darbu bieži raksturo kā optimistisku. Kāpēc humors jums ir tik svarīgs?
Visas trīs izrādes ir par grūtību pārvarēšanu, divu izrāžu centrā ir nāve. Humors ir absolūti nepieciešams, lai cīnītos ar apkārtējām šausmām. Ja dzīve nebūtu tik traģiska, mums nevajadzētu nedz Leniju Brūsu, nedz Noelu Edmondsu. Bet mums ir jāsmejas. Kad radījām Triloģiju, viss, ko darījām, likās ļoti nopietns, un tajā pat laikā gana jautrs.
Stāsti jums ir svarīgi, bet kāpēc dziesmas?
Sākot darbu, mūsu vēlme bija izstāstīt vienkāršus stāstus teatrālā formātā. Nevienam nebija pieredzes lugu rakstīšanā vai aktiermākslā, tādēļ mums bija jārada veids, kā ar stāstiem strādāt. Mēs visi zinājām daudz dziesmu un mēs visi pratām dziedāt. Tā mēs sākām stāstus izdziedāt, un izrādes kļuva par nedaudz ļodzīgiem, nedaudz amatieriskiem mūzikliem. “Festivālā” dziesmas akcentē noteiktu stāsta brīdi, bet neattīsta to, kā tas ir “Alisē Bellā” vai “Danielā, kuru notrieca vilciens”. Pirmajos divos gabalos mēs lietojam instrumentus, “Alisē Bellā” tā ir ukulele, bet “Danielā” – bungas. “Festivālā” mēs lietojam tikai balsis.
Kā Lone Twin teātra darbs atšķiras no Lone Twin dueta projektiem?
Strādājot divatā mēs mazāk domājam par to, cik lietas ir dažādas, bet drīzāk par to, cik lietas ir līdzīgas. Tomēr visu mūsu darbu centrā ir stāstu stāstīšana, kopīga pieredze un dalīšanās tajā, ikdienas svinēšana, uzmanība pret detaļām, kas mums ir apkārt ikdienā. Lone Twin teātris ir savādāks projekts, jo mēs strādājam kolektīvā. Kopā esam astoņi, un katram ir savas idejas un ieceres.
Kam domāts jūsu darbs?
Tas tiešām ir domāts ikvienam. Strādājot mēs domājam par ģimenēm. Mēs zinām, ka viņi nāks skatīties un vēlamies, lai viņi saprastu un aizrautos ar mūsu stāstiem un veidu, kā tos izstāstam. Vienmēr klātesošs ir humors un to sapratīs ikviens skatītājs jekurā vietā.
Vai Triloģijai sekos vēl kāda teātra izrāde?
Jā, mums ir virkne ideju. Mēs varētu taisīt solo izrādi, strādāt ar mūsu pieciem aktieriem, vai uzaicināt vēl daudzreiz lielāku grupu. Varbūt mēs kādreiz strādāsim ar lugas tekstu. Patiesībā mēs meklējām lugu jau Triloģijas trešajai izrādei, bet neatradām neko piemērotu.
Britu padome Latvijā atbalsta dažādas kultūras aktivitātes, kas izzina un atklāj pilsētas un tās iedzīvotāju attiecības un mijiedarbību. Pilsēta jau izsenis ir norišu un aktivitātes centrs, kā arī ir būtiska telpiskā vienība mūsdienu Eiropā un citos reģionos. Tās daudzveidība un daudzslāņainība ir pamats jaunradei, simbols laikmeta izaicinājumiem un pretrunām. Britu padome aicina iepazīt un izzināt pilsētas dzīves radītos nospiedumus kultūrā, parādīt mūsdienu kultūras valodas transformācijas, kuras tieši vai netieši izraisa pilsētvide, kā arī eksperimentēt ar publisko telpu, to interpretējot un radoši izmantojot dažādu kultūras aktivitāšu norisei. Britu padomes atbalstītās aktivitātes dažādos mākslas žanros atklāj pilsētu un pilsētnieka dzīvi kā iedvesmas avotu, kā arī aicina radoši jaunatklāt publiskās telpas potenciālu būt par skatuvi dažādu kultūras izpausmju norisei.
Atbalstot jaunā teātra festivālu „Homo Novus”, tiek akcentēts pilsētas un publiskās telpas potenciāls teātra mākslā un festivāla žanrā. Vairākas festivāla izrādes notiks netradicionālās norises vietās, tādējādi šķērsojot pierastās attiecību robežas starp publisko telpu un pilsētnieku.
