Cirka mākslinieks Kamils Buatels ar saviem domubiedriem veidoja šo izrādi daudzus gadus, to laikā apceļojot vairākas pasaules valstis un dzīvojot dažādās kultūrās. Šis bagātīgais kultūrslānis gluži vai burtiskā nozīmē atrodas uz skatuves – milzīgs vecu galdu, dīvānu, gludināmo dēļu, lampu, neparocīgu trepju un dažādu salauztu sadzīves priekšmetu krāvums kalpo ne tikai kā groteska mantu kalna simbols, bet tiek asprātīgi iesaistīts mākslinieku saspēlē, reizēm sākot dzīvot pats savu dzīvi. Absurdi smieklīgā, dinamiskā, negaidītu pavērsienu un virtuozu risinājumu pilnā izrāde runā par cilvēka izmisīgo vēlmi atrast pamatu mūsdienu nestabilajā pasaulē, kur jātiek galā ar nepielūdzamu tempu, brūkošām attiecībām ar līdzcilvēkiem un dabu, ar paša haotiskajām domām. Mākslinieki uzbur juceklīgu dzīvi un cīņu ar ikdienu, kas, lai arī nevainagojas ar cilvēka uzvaru, tomēr atstāj spoži mirdzošu cerību stariņu.
Pirmskolas vecuma bērniem ieeja bez maksas, tomēr pirms ņemt līdzi mazus bērnus atcerieties - šī ir pieaugušo izrāde!
"Lai uzbūvētu scenogrāfisko krāmu izvirdumu, no kura Kamils Buatels satamborējis savas eksplozīvās izrādes visumu, nepieciešamas trīs dienas. Krēsli, gultas, kāpnītes, gludināmie dēļi, slotas, trumuļi un celtniecības ķiveres, leļļu ratiņi, lampas, ķerras, pakaramie… draugi, šis uzskaitījums ir bezjēdzīgs, jo, šķiet, uz skatuves ir visi pasaules priekšmeti, kādus vien mākam nosaukt. Aizmirstiet, ka kādreiz jūsu istaba bijusi nekārtīga. Šis priekšmetu juceklis darbojas kā dzīvs vibrējošs organisms. Seši aktieri/dejotāji/«celtnieki» balansē uz krēsla atzveltnes, krīt un ceļas, un nemitīgi cīnās ar šī haosa elementiem un galdiņu, kas dejo tango. Novīst puķe, sabrūk istabas siena, nokrīt zemē sieviete, vīrietis mēģina apģērbties, bet bikses nošļūk, it kā zem grīdas būtu milzīgs magnēts. Kāds recenzents trāpīgi raksta: «Pat vārds «sagāzties» un «sabrukt» neizsaka to, kas notiek Kamila Buatela izrādē.»
Pēc tam tieši otrādi. It kā būtu zudis zemes pievilkšanas spēks, to pašu sievieti, kas sēž pie galda, rauj uz augšu. Viņa pielīp galdam kā košļene, bet tik un tā kā balons ceļas gaisā. Vīrieši ar spēku pūlas viņu noturēt, līdz piespiež pie zemes, uzliekot skapi. Tā ir nemitīga ekvilibristika tiešā un pārnestā nozīmē, kas ievelk skatītāju nebeidzamās halucināciju un dīvainību kaskādēs. Piemetas kaut kas līdzīgs «jūras slimībai». Nav nekāda pamata. Kamils nemitīgi apvieno pretpolus, nedodot skatītājam ne mazāko atelpu. No sadzīves komikas a la paslīdēšana uz banāna mizas līdz eksistenciālām pārdomām par cilvēka determinētību pasaulē. Nav iespējams noenkuroties vienā pamatsajūtā - skaisti, kaitinoši, dīvaini, smieklīgi, sajūsminoši, biedējoši? Buatela estētikā tiek runāts gan par katastrofismu un vizuālo kakofoniju, gan mežonīgu vizuālu orķestri. Beigās krāmu kaudzes, kas vizuāli visvairāk atgādina zemestrīces drupas, vidū atveras lodziņš un parādās galva, kura ar spiedzīgu pīkšķi izpūš oranžu bērnu ballīšu «hameleona mēli». Līdz ar to, pat ja jums skatoties uzmākušās romantisma un absurda mākslai radas klaustrofobiskas izjūtas par kādu spēku, kas vada cilvēku, un sevi kā nabaga marioneti, beigu svilpīte to visu līksmi aizpūš."
(Fragments no Undīnes Adamaites recenzijas par izrādi laikrakstā "Kultūras Diena" 2010. gada 31. jūlijā)
