Mental
Ir vajadzīga viena stunda, lai saprastu, ka nav garlaicīgas dzīves. Lai saprastu, ka ikviens cilvēks ir neapgūts reģions, kuru var iepazīt, vien tiekot ielaistam teritorijā. Katra personība mūsu priekšā, atvērdama durvis, vienmēr ir neikdienišķu un, protams, arī neikdienišķu pārsteigumu summa, kā pirmā diskotēka – nedaudz biedējoša un valdzinoša. Tomēr… Ne visiem ir pamatīgs fails gan mentenē, gan psihiatriskajā dispanserā.

Kā apdrošināšanas polise skan Džeimsa a.k.a. The vacuum cleaner vārdi izrādes sākumā: “Un šeit arī beidzas stāsts.” Dodoties uz šauru dzīvoklīti, kurā “it kā uzstājoties kaut kāds psihopāts”, noteikti kādu varētu pārņemt nelabas domas par to, kas, iespējams, notiks telpā, kurā čalis runā par savu psihiatrisko vēsturi un atzīstas, ka viņam ir tieksme nodarīt sev pāri (it sevišķi ieraugot rētas no reiz sašķērētiem apakšdelmiem). Tomēr šeit nostrādā pieņēmumi un aizspriedumi, galvenokārt apjaušot, ka vismaz ar skatītājiem nekas fizisks nevar notikt (tas čalis taču nodarīs pāri tikai sev), kādam sirdsdarbība nomierinās, pēc īsās frāzes atkāršot, ka viņu garīgajai veselībai arī nebūs nekādu nepatīkamu saviļņojumu.

“Mental” sākumam līdzīgas sajūtas pārņem cilvēku, atverot Sašas Sokolova grāmatu “Muļķu skola”, kur stāsta galvenais varonis ir ar brīnumainu fantāziju apveltīts šizofrēnisks zēns. Fantāzija un novērošanas spējas ir viņa talanta augstākais punkts, tomēr mūsu pastāvīgi aizdomīgā attieksme pret šo īpašo sabiedrisko piedāvājumu pazudina ko brīnišķu. Šī līdzīgā sajūta ilgst gan vien pāris minūtes, kad Džeimss, sevi zem segas mierinādams kā Sašas Sokolova varonis, iznirst pārliecināts un vairs ne reizi nenorāda uz kādām personības dalīšanās pazīmēm; pilnajā medicīniskajā ierakstā, kas uznirst kodoskopa starojumā izrādes beigās, nav šizofrēnijas pozīcijas. Džeimsam tikai diezgan bieži ir skumji, un viņam sāp nedaudz citādāk.

“Mental” ir viena stunda trenniņdisciplīnas ar galēji personisku pasniedzēju. Tā nav izrāde par kādu, ar kaut ko, par kaut kurieni utt., ja vien tas viss “kaut kas” neesam mēs paši. “Mental” nerunā par trako. “Mental” runā par mūsu attieksmi pret trako. Mūsu nezināšanu, aizdomām, aizspriedumiem, līdzi jušanu un pārsteigumu. Bet varbūt – izrāde ir kā dokumentāla, asa sižeta filma ar neparedzētiem stāsta pavērsieniem un morāli – katram normālajam ir iespēja būt trakam, katram trakajam ir tiesības būt normālam.

Smashed
Šķiet, 2009.gada Baltās nakts priekšnesums Niklāsa Stureberga izpildījumā ir pēdējais žongliera meistardarbs, ko nācies redzēt. Atmiņas neviļ – tas bija vismaigākais, intīmākais un brīnumainākais žonglēšanas piedzīvojums, un “Gandini Juggling” šogad to nepārspēj. Galu galā 7.septembra Baltās nakts performancei uz Vērmanes dārza estrādes ir pavisam cits raksturs.

Varbūt tas ir ārkārtīgi tīrais retro ģērbšanās stils, tik valdzinošs un biedējošs reizē, varbūt tā ir tikpat valdzinoša un biedējoša salonmūzika, varbūt tā ir kustība bez liekas informācijas, tīrība visā un vēl vairāk, kas padara šo cirka disciplīnu un horeogrāfijas apvienojumu reizē suģestējošu, atbaidošu, ironisku, absurdu, atgrūdošu un vilinošu pieredzi.

Protams, fināls ir citādāks. Bet ceļš no baudas līdz ekstāzei ir mainīgs kā temperatūra Latvijas rudens dienās. Un, galvenais, kā šī svārstība ietekmē arī iekšējo orgānu darbību, sirds reizēm nedaudz stājas un tad turpina satrauktu ritmu, vēderā nereti ir taureņi, strazdi, čūskas lokās reizē ar citiem emocionāliem kustoņiem, un tas viss – tikai no pāris āboliem, deviņiem pieklājīgi ģērbtiem cilvēkiem ar viegliem roku žestiem un no kustību kompozīcijas.

Tagadnes un pagātnes šķelšana vēl nebūtu nekas. “Smashed” ir pilns ar atsaucēm un citātiem no leģendārās vācu horeogrāfes Pīnas Baušas darbiem, kas no XX gadsimta otrās puses līdz ar skatuves etiķeti atceļojuši uz mūsdienām. Tas pats ir ar melodijām, ieturēto, delikāto soli, glīti sakoptām galvām, apkaklēm un seksapīlām laiviņkurpītēm, tieši kā viņas vecajos video, kamēr video izrādē “Smashed” kā īsi horeogrāfijas vēstures uzliesmojumi piepeši soļo pretī vien desmit metru attālumā.

“Kaut kas” ir tā destrukcija, kas piemīt “Smashed” priekšnesumam. Sākot no triku iznīcināšanas, kas parasti ir pretējais, ko gaida skatītāji, līdz pat sīkām fiziskā teātra transformācijām, iejaukšanos vienam otra privātajā, fiziskajā telpā, individualitātes nojaukšanu, padodoties grupas vadībai kā teju katrā Baušas izrādē. Pieskārienu plastika, grupas uzbrukums indivīdam, kā ekrānšāviņš filmām, kas reiz skatītas par Pīnu un, galu galā, Vima Vendersa trīsdimensionālā Baušas darbu ekranizācija pirms pāris gadiem – teju vai katram klātesošajam “Smashed”, lai arī tikpat savāda izrāde kā pašas horeogrāfes darbi, ir pirmā dzīvā satapšanās ar Baušas estētiku, stilu, misiju. Tas jau vien ir ieguldījums Latvijas teātra pieredzes bagātināšanā, un, pie reizes apvienojot ar vienmēr aizdomīgo cirku un tā trikiem, “Gandini Juggling” trupa skatuves mākslu vampīriem piedāvā divus zaķus ar vienu kodienu. Tikai tā pēcgarša tāda savādi reibinoša.

Bezvēsts pazudušie

Pirms “Homo Novus” laika atvērtās teātrim veltītu instalāciju mākslas izstādes atklāšanas uz vienu brīdi pat likās, ka mazā kambarītī ietilpinātā, interaktīvā apvienības “Nomadi” instalācija būs kas līdzīgs pirms divdesmit gadiem izdziedātās Soul Asylum dziesmas “Runaway Train” videoklipam; tā laikā, dziesmai skanot, ekrānā pazib desmiti attēlu ar bērniem, kas vēl aizvien ir pazuduši (video uzņemts 1992. gadā). Tie ir bērni un pusaudži ar bērnību un pieredzi, kas netiek novesta līdz galam vai nākamajam atskaites punktam.

Tomēr instalācijas vēriens uz aplīmētajām izstādes rezidences sienām Aristīda Briāna ielā, forma un ideja, kas ir svaiga, patīkamu, privātu baudu sniedzoša un valdzinoša, nesniedz spilgtāku gandarījumu. Varbūt tam neseko tik satriecošs personīgs trieciens kā bērnībā, redzot “Runaway Train” pirmo reizi. Varbūt problēma ir tajā, ka par “pazudušajiem” izvēlēti visi gaisā izsētie aktieri. Ne tikai tie, kas atdevuši teātrim sevi visu (un tiešām bijuši spilgti tēla spodrinātāji), un tagad bez vēsts izgaisuši mašinērijā, vilkdami elpu un “spēlēdami teātri sapņos” (ka komentē Ivars Stonins), bet arī tie, kas šo “pēdējo cilvēcisko telpu – skatuvi” ir simbolizējuši ārkārtīgi neilgi vai ne pārāk spilgti. Kā teikt, dieviņam visi cilvēki vajadzīgi, bet, ko darīt tad, ja netic dieviņam? Instalācija nedaudz salīdzināma ar atceri katram cilvēkam, kas ko labu ir paveicis, tomēr šī masa samazina to īsto pazušanas traģēdiju būt epicentrā, būt visam un tad pēkšņi – nekam.

Pretēji šim argumentam var nostādīt atziņu, ka ļoti svarīgi ir noprast, cik daudz aktieru ik gadu mēs “zaudējam”, tāpat kā svarīgi apzināties, cik daudz par mums ir krituši brāļu kapos. Ko viņi tagad dara, kur viņi ir, kāds ir atgriešanās procents un neatgriešanās risks? To tiešām gribētu zināt daudzi, tomēr uzticības tālrunis, liekas, nav pozicionējis kādu ļoti svarīgu lietu, vai arī tā paskrējusi garām – vai tiešām varētu notikt aktiera atrašana un atgriešana mājās (protams, ja aktieris vēl izrāda dzīvības pazīmes)? Piemēram, šobrīd viena no aktuālākajām dokumentālajām filmām ir “Searching for Sugar Man”, kur, pēc kāda pagaisuša mūziķa Rodriguez fana publiska aicinājuma rodas vesela meklēšanas brigāde, kas šo “bezvēsts pazudušo” atrod dzīvu un veselu. Vai tāds ir arī nākamais “Nomadu” solis?

Publicēts 2013. gada 10. septembrī, www.easyget.lv