Homo Novus 2013

Blogs

Par jaunā pilsoņa sejas koncepciju 2

Krista Burāne | 19 09 2013 | Dienasgrāmata sadarbībā ar Kroders.lv

Otrais atradums – Visums, kas skatās mūs

http://www.youtube.com/watch?v=iKyl6KT0uSY&feature=youtu.be

Virs šī teksta redzamā burtu mirga uz “Pēdējās humānās telpas” flīžu grīdas radās, saspēlējoties Izlodes Cēsnieces darbam “Par novērotāja Hamiltoniānu” ar nejaušām, iepriekš neparedzētām saules un vēja rotaļām koku lapotnē aiz nokrītotā loga, uz kura bija uzrakstīts: “Kas ir “pastāvēšana”, ja to nenovēro kāds, kas no tā var gūt prieku, sāpes, ieraudzīt sarkanu, zilu?”, “Visums ir novērotāja atspulgs. Ja jūs to novērojat, jums būs viens Visums, ja jūsu draugs to novēros, viņam būs nedaudz citāds Visums.” un “Pilns hamiltoniāns ir novērotāja hamiltoniāns un visuma hamiltoniāns.”

Šo izteikumu autors ir fiziķis Andrejs Linde, kurš ar tiem skaidro Visuma pastāvēšanas, nevis teātra un skatītāja attiecības. Es tāpat kā Izolde nezinu, kas ir hamiltoniāns, bet iedomājos to kā precīzu savas pastāvēšanas apziņas mirkli, kas ietver nepārprotamu sapratni par to, kā “es” spoguļojas un atspīd tajā, kas ir “tu”, “viņš”, “viņa”, “citi”, “sabiedrība”. Katrs no savstarpējā vērojumā iesaistītājiem acu pāriem iegūst savu pastāvēšanu pretēji vērstajā skatienā, apzinoties,

1) ka tevī atspīd kāds cits (patiesībā daudzi citi),

2) ka tevi skatās,

3) un tu esi atbildīgs par pamanīšanu un skatīšanos pretī.

Ļoti uzmanīgu skatīšanos, jo tieši tādā veidā tiek radīta un nodrošināta tava un pasaules, kas tev apkārt, eksistence.

Manuprāt, šajā vienam pret otru vērstajā ciešajā skatienā starp festivāla māksliniekiem un skatītājiem ir meklējama desmitā “Jaunā pilsoņa” koncepcija. Jaunais pilsonis – vienalga, mākslinieks vai skatītājs, ir cilvēks, kas redz un saprot savas dzīves nesaraujamo saistību ar citiem, jūt par to atbildību, rūpes, prieku un sāpes. Tieši tādā nozīmē viņš kļūst politisks – t.i., aktīvs – no pasīva mākslas fakta uztvērēja pārvēršoties par aktīvu savas un pasaules, kas apkārt, vērotāju/ radītāju. Un tā, protams, nav ērta situācija. Nevienā no festivāla izrādēm man neizdevās noslēpties no mākslinieku pētošā skatiena, kas ar izrādes satura un formas palīdzību bija vērsts uz skatītāju pusi, liekot kļūt par aktīviem lēmumu pieņēmējiem.

Jocīgi, bet šī ciešā skatiena dēļ domāt par pašiem māksliniekiem un to, kā viņi skatās uz pasauli, kļuva daudz interesantāk, nekā analizēt viņu izrāžu māksliniecisko kvalitāti. Savā ziņā šāda pieeja manifestējās arī “Kuratoru izrādes” (rež. T. Tupajiča, P. Zanki) beigās, kad, atbildot uz jautājumu “Vai jūs būtu gatavs mirt mākslas dēļ?”, visi seši Eiropas un ASV teātra festivālu kuratori atbildēja ar “nē”. Arī es mākslas dēļ nemirtu. Un arī nedzīvotu. Tā banālā iemesla dēļ, ka ikviens mākslas darbs ir tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi konstruēts teikums nepabeigtā stāstā, kurā mākslinieks apraksta savu pasaules vērojuma (kas vienlaikus ir arī tās radīšana) pieredzi. Mirt vai dzīvot ir vērts cilvēku dēļ un tā brīža dēļ, kurā sastopas skatieni – līdzīgi kā Filipa Kena aizkustinošajā izrādē “Serža efekts”, kura brīnišķīgā vienkāršībā stāstīja par laika, kas pavadīts bez blakus esošā cilvēka skatiena, nenozīmību (tas paiet, paiet, paiet) un to mirkļu svarīgumu, kuros tu ieraugi citus, spēj viņu skatieniem atklāt brīnumaino, viņi ierauga tevi, un šī skatienu satikšanās rada cilvēcības valsti jeb polisu, kurā katrs tās pilsonis apzinās savu brīvību, atbildību un savstarpējo saistību.

Tieši šādā aspektā es lūkojos uz festivāla politisko seju, lai gan neapšaubāmi tas piedāvāja arī daudz burtiskāku politikas klātbūtni (piecas no festivāla izrādēm tiešā veidā stāstīja par dažādu valstu iekšējās un ārējās politikas atstātajām sekām cilvēku – skatītāju un mākslinieku – dzīvēs), rādot, ka teātris joprojām spēj būt ass, skaļš un iedarbīgs paņēmiens skatītāju atmodināšanā.

Tomēr tas, par ko es priecājos visvairāk, bija festivāla veidotāju prasme skaļās sociālās izrādes saaust vienotā metā ar to pretstatiem, tādejādi radot telpu, kurā dzimt idejai par jauno pilsoni un viņa valsti, kur vismaz man gribētos dzīvot. Ļoti, ļoti.

Lai arī režisors Vlads Nastavševs festivāla atklāšanā pirms “Eskeipista dienasgrāmatas” nospēlēšanas definēja savu pozīciju kā antifestivālistisku, jo ārpuspolitisku, viņa un zālē sēdošo klausītāju skatieni satikās, radot identu situāciju Serža un viņa draugu kopā būšanai izrādē “Serža efekts”, kas manā skatienā iezīmē jaunā pilsoņa valsts robežas. Ārpuspolitiska šī situācija ir vien tad, ja ar politiku saprotam kā uz varas realizāciju vērstu darbību kādā konkrētā telpā. Jaunā pilsoņa valsts nav konkrētai telpai un robežām piesaistīta. To limitē skatienu satikšanās laiks, kurā cīņas par varu vietā dominē ieinteresētība un rūpes par otru. Varbūt tieši tāpēc Vlada paziņojumu un melanholisko performanci uztvēru kā politisku manifestu, kas spēcīgi novibrēja viņa iepriekšējo izrāžu kontekstā, kuru centrā vienmēr ir bijuši nežēlīgas varas pētījumi. Un tieši šajā brīdī manī iezogas šaubas. Varbūt tā bija veikla manipulācija un maigās varas realizācija, lai dominētu pār skatītāju? Jā, varbūt. Par to varētu liecināt arī tas, ka tieši “Eskeipista dienasgrāmata” visvairāk no visiem festivāla darbiem pakļāva skatītāja emocijas, liekot to skatieniem tīri fiziski aizmigloties. Pārējās izrādes – tieši pretēji – vērsa tos skaidrākus.

Lūk, vieta pārdomām līdz nākamajam ierakstam.

Publicēts 2013. gada 19. septembrī www.kroders.lv

Pievienot komentāru