Divdesmit trīs izrādes/performances “iestūķītas” septiņās festivāla dienās no 2. līdz 8. septembrim, tātad – vismaz trīs pasākumi katru dienu. Tagad kļūsim praktiski – izrādes notiek dažādās vietās, sākot no klasiskās teātra zāles (Nacionālais teātris), muzejiem, privātmājām, dzīvokļiem un beidzot ar mazdārziņiem kaut kur Rīgas teritorijā un mežu – it īpaši pēdējais ģeogrāfiskais apzīmējums tāds, hm, efemers, tomēr vilinošs. Jau vietas izvēle potenciālo skatītāju noskaņo uz jūtu mulsumu – tātad, ja es došos uz Nacionālo teātri, tur man rādīs klasiskāku teātri nekā gadījumā ar mežu vai guļamistabu kādā dzīvoklī, kur var notikt pārsteidzošais “da-jebkas”? Jā un nē.
Telpa (skatuve, site-specific space jeb īpašā vide u. tml.) jeb spēļkambaris vairs nedefinē mūsdienu teātra dabu. Mēs jau it kā to zinām, tomēr aizvien pakļaujamies refleksam – nu, tradicionālā teātrī piestāv tradicionālāka māksla, vai tad ne?

Izrāde, kas noved līdz katarses asarām

To lieliski pierāda mans šāgada Homo Novus favorīts nr. 1 – itāļu režijas spīdeklis (burtiskā nozīmē – viņš tikko saņēma Venēcijas biennāles Zelta lauvu par ieguldījumu teātra mākslas attīstībā) Romeo Kastelluči, kurš vedīs uz Rīgu izrādi Par Dieva dēla sejas koncepciju. Latvijas publikai ar Kastelluči veicies – viņš un viņa kompānijas Societas Raffaello Sanzio ekstrēmās izrādes Homo Novus nav pirmo reizi. Izrāde par kultūras un reliģijas ikonu Jēzu Kristu maldīgi tiek “apsaukāta” par skandalozu un reliģiskās jūtas aizskarošu; vienmēr atradīsies bariņš mazizglītotu tumsoņu, kas aiz reliģiskiem lozungiem un neredzētas izrādes paslēps savu ļaunumu pret visu pasauli – par paša neizdevušos dzīvi acīmredzot.
Ja nu ir kāda pēdējā piecgadē redzēta/izjusta izrāde, kas spējīga cilvēku novest līdz katarses asarām, tā ir šī – stāsts par dēlu un viņa mirstošo tēvu. Protams, tā nav izklaides žanra izrāde. Vēl trakāk – tā ir fizioloģiski atbaidoša savā godīgumā. Jā, tieši tā – atbaidoša, kāds teiks – pat fiziski pretīga. Taču atšķirībā no daudzām radikālākām Kastelluči izrādēm Par Dieva dēla sejas koncepciju ir, ja drīkst tā teikt, humānāka. Vēl, protams, brendu kolekcionāriem par prieku jāatzīmē, ka Kastelluči izrāde ir greznojusi visu ievērojamāko Eiropas teātra festivālu programmas.

Klātbūtnes diskomforta bezspēcība

Nākamais darbs, kas obligāti jāredz, ir līdzīgu eirofestu labvēlību pelnījušais teātris, ko, sadarbojoties ar dažādām kompānijām, veido šveiciešu politiskā teātra aktīvists Milo Raus. Es negarantēju, ka izrādes Naida radio un Maskavas prāvas apmierinās kāda alkas pēc cēlā un skaistā. Nekā tamlīdzīga. Tas ir rūpīgi izskaitļots politiskais teātris, kurš nodarbojas ar t. s. laikmeta ainas rekonstrukciju – dokumentāli atdarina kādu nozīmīgu nesenās pagātnes sociālpolitisko konfliktu, liekot skatītājiem izjust klātbūtnes diskomforta bezspēcību (prastāk sakot – to sajūtu, ka no tevis nekas nav atkarīgs).
Vienā gadījumā (Naida radio) tie ir satriecošie 1994. gada notikumi Ruandā, kur galvaspilsētas Kigali radiostacija Radio- Télévision Libre des Mille Collines pārraidē, kas formāta ziņā ļoti atgādina Latvijas Radio apsveikumu pārraides ar dziesmām un laba vēlējumiem, muzikālo priekšnesumu starplaikā ruandieši tika atklāti aicināti nogalināt tutsi cilts “neticīgos” (rezultātā tika noslepkavots vairāk nekā pusmiljons tutsi cilts iedzīvotāju). Radio un masu medijs kā politiskā naida ierocis tiek demonstrēts tik tieši, cik vien iespējams.

Prāts atsakās pieņemt, ka Ruandas radiopārraides ir īstas – dokumentālas, kaut arī izspēlētas teātra studijā. Pārsteidzoša ir izrādes autoru neitrālā pozīcija – te netiek runāts par upuriem un slepkavām (kaut gan Ruandas slaktiņa organizētājus tiesāja starptautisks tribunāls). Te ir runa par situāciju kā tādu – ka radio kas tik plānprātīgs ir iespējams – aicinājums: ej un slepkavo! Katrā ziņā pērn Berlīnē notiekošajā Theatertreffen, kurā tiek vētīta visu vācu valodas valstu teātra sezonas raža, šī Šveices teātra apvienības International Institute of Political Murder izrāde ieguva augstāko atzinību, iekļūstot līderu trijniekā.

Otrs Milo Raua izpētes objekts – izrāde Maskavas prāvas – ir pavisam karsts. Tā ir starptautisku rezonansi izsaukusī pankgrupas Pussy Riot lieta, par kuru Latvijā bija vērojama, teiksim tā, dīvaini neitrāla reakcija, sevišķi no dažu Krievijā populāru latvju popansambļu dalībnieku puses. Citēju no Homo Novus programmas: “Pagājušajā vasarā, kad krievu punk grupai Pussy Riot par performanci Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē piesprieda divus gadus cietumā, pasaule reaģēja ar plašām protesta akcijām. Tomēr šī bija tikai viena no epizodēm vairāk nekā 10 gadus ilgstošajā Krievijas tiesas prāvu vēsturē pret māksliniekiem un disidentiem, ko iniciē Putina sistēma, lai kavētu jebkādas pārmaiņas. Milo Raus aktualizē šo tēmu politiskā teātra tehnikā. No 2013. gada 1. līdz 3. martam Saharova centrā Maskavā tika uzbūvēta tiesas zāle, kas kļuva par skatuvi trīs dienas garai izrādei – prāvai, kas atklāja dažādus Krievijā notiekošā kultūras kara aspektus. Izrādē piedalījās mākslinieki, politiķi, reliģiskie līderi, īsti advokāti un tiesneši. Noslēgumā zvērinātie, kuru lomās bija septiņi maskavieši, nāca klajā ar spriedumu – attaisnot māksliniekus. Festivālā Homo Novus piedāvājam noskatīties izrādes dokumentāciju videoinstalācijas formātā.”

Pats diemžēl izrādi vēl neesmu redzējis, vien zinu par reāliem incidentiem ar Krievijas varas iestādēm, kad Šveices pilsonim Milo Rauam nācās pirms izrādes uzrādīt Krievijas policijai visu izrādē iesaistīto darba atļaujas.

Šie divi uzvārdi – Kastelluči un Raus – pieder pie Eiropas festivālu krējuma, un tos ir vērts iegaumēt tiem, kas nezina. Tiem, kas aktīvi seko eiroteātra aktualitāšu plūsmai, tā ir iespēja atkal tikties un novērtēt meistaru svaigākos darbus (Romeo Kastelluči kopš Dieva dēla jau paspējis sacerēt četras jaunas izrādes).

Nekā nenotikšanas svētki

Trešā zvaigzne Homo Novus programmā ir franču režijas ekscentriķis Filips Kens, kurš 2008. gadā nošarmēja un satracināja Aviņonas festivāla publiku ar savu lielisko izrādi instalāciju Drakona melanholija, acumirklī kļūdams par starptautisku teātra dzejnieku – slavenību. Filips Kens ir ārkārtā oriģināls un poētisks mākslinieks, kurš rada izrādes… no nekā. Drakona melanholijā skatītāji ilgāk nekā stundu piedalījās īpatnējā rituālā, kurā divi neveikli vīrieškārtas aktieri klauni centās izdabūt jelkādu reakciju no viņus vērojošās klusējošās sievietes. Joki un triki, ar kuriem abi centās iepriecināt dāmu, bija stulbi un naivi muļķīgi, metaforiskā līmenī tas visai tieši atgādināja par vīrieša un sievietes mūžīgajām attiecībām reālajā dzīvē.

Filips Kens ir smalku noskaņu mākslinieks, un viņa izrādes dievišķā dzirksts uzšķiļas brīdī, kad to vismazāk gaidi. Būtībā tas ir tāds trausls teātris, kurā nekas nenotiek, taču, kad ir cauri, kļūst skumji un rodas vārdos nenoformulējamas sajūtas. Rīgā Filips Kens demonstrēs “nekā nenotikšanas” svētkus – izrādi Serža efekts, kurā mazie skeči apelē pie teātra mākslas pašiem pamatiem.

Cilvēciskais patvērums

Ļoti iespējams, ka vislielāko pārsteigumu sarūpējuši pašmāju mākslinieki akcijā Pēdējā humānā telpa. Galu galā pēdējā cilvēciskā patvēruma (lasi – teātra) meklējumos ir iekļautas Latvijas režisoru Pētera Krilova, Valtera Sīļa, Andreja Jarovoja, Vladislava Nastavševa un Viestura Meikšāna izrādes, kā arī mākslinieces Izoldes Cēsnieces, dizaineru dueta Mareunrol’s, scenogrāfes Monikas Pormales, apvienības Nomadi, scenogrāfa un režisora Reiņa Suhanova, leļļu un objektu teātra Umka.lv mākslas darbu un teātra atrakciju parāde.

Grāmatā Teātris, intimitāte un satikšanās (Theatre, Intimacy & Engagement, 2008) Alans Rīds raksta: “Pēdējā humānā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cilvēks apzinās savu eventuālo izzušanu. Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķirību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties kopīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un piedzīvot estētisku vilšanos.”

Publicēts 2013. gada 2. septembrī www.diena.lv