Kāda mana diskusija par robežām, kad performance kļūst par mākslu, beidzās ar daļēju izslēgšanu no mantojuma saraksta. Vecmāmiņa uzskatīja, ka būtu nepiedodami, ja visi Purvīši, Kalnrozes un citi nonāktu pie kāda, kas „visu to māžošanos” spēj nosaukt par mākslu. Tāpēc šoreiz, būdams uzmanīgāks, vien teikšu, ka Lotes van den Bergas un Gvido Klēna radītā izrāde-performance „Tukšā zeme” ir sasodīti perfekts rāmis, kurā sakārtot visu to, kas ilgstoši maisās pa tavu galvu. Protams, ar nosacījumu, ka tajā galvā nevalda tukšums.

„Tukšās zemes” formāts – distance starp aktieriem un skatītāju, industriālā „nekā” fons, nosacīts absolūtais klusums, nesteidzīgais ritējums – tas viss kā pagalmā nostiepta veļas aukla ļāva vienu pēc otras ar veļas knaģi piespraust visu to „černuhu”, kas bombardē domājoša cilvēka smadzenes nevajadzīgas agresijas, klajas vienaldzības un tukšu, neizprotamu attiecību veidā. Avīžu virsrakstu, ziņu sižetu un liekulīgu seju paskatā.

Iespējams, Džona Maksvela Kutzē daiļrades nepārzināšana vai – tikpat labi – plašais izrādes darbības lauks bija iemesls daudzas lietas uztvert vien ar periferiāliem maņu receptoriem un ļaut kā skatam, tā domām peldēt turp un atpakaļ, te iestādot asumu uz garām braucošo prāmi, te tālienē skanošo pāļu dzinēju, te blakus sēdētājas kurpes šūpošanos, te fokusējoties uz pašu „Tukšās zemes” darbības lauku. Tomēr ik pa brīdim izrāde ar kādu šokējošu pavērsienu atgādināja, kāpēc mēs esam te un kāds ir vēstījums.

Un stāsts nav nekāds baltais un pūkainais. Stāsts ir par vērtību zaudēšanu. Par to, ka necīnoties cilvēks agri vai vēlu savu dzīvi beidz turpat, kur visi deviņi izrādes varoņi – miskastē. Un vēl mazāk balts ir fakts, ka tikai viens no deviņiem varoņiem uz mirkli cenšas stāties pretī sistēmai. Jo sāpīgāk ir apzināties, ka aiz loga notiekošajā „Īstajā zemē” šī proporcija, visticamāk, ir vēl krietni skarbāka.

Pirms izrādes recenzijā izlasītais, ka „izrāde ir kā filma, fotogrāfija, ainava, pilna vientulības, vardarbības, bezcerības un poēzijas”, tik dziļi iesēdās atmiņā, ka vairākkārt pieķēru sevi no lugas griežam laukā un kadrējam perfektās ainiņas. Man iedzimts kretīnisks estētisms. Bet tikpat labi, iespējams, tas ir apzināts autoru uzstādījums, jo visu „Tukšo zemi” ar skatu neaptvert. Pēc izrādes, pie sevis domājot, vai dotos „zemi” baudīt vēlreiz, apjautu, ka tik daudz jau palicis neredzēts, par vēlu pamanīts. Nu gluži kā dzīvē. Un kurš gan negribētu erase/rewind un pamēģināt to nodzīvot vēlreiz. Kaut vai tāpēc, lai vēlreiz pieļautu tās pašas kļūdas.