Edīte Tišheizere *****
Romeo Kastelluči izrāde ir pieredze, kurai nevar sagatavoties un kādu diez vai kāds vēlēsies pārāk bieži. Kastelluči spēlē skatītāju kā… klavieres. Tu vari nojaust, kas sagaidāms, taču reakcija, ko viņš izvilina, ir tāda, kāda viņam vajadzīga no šā “taustiņa”. Biju uzcēlusi noteiktu iekšējo barjeru, lai varētu skatīties uz cilvēka bezpalīdzību vecuma un nāves priekšā kā uz spēli, un man izdevās. Tad izrādījās, ka smaguma punkts ir pavisam cits. Dēls neizkliedza savu izmisumu Dieva Dēla sejai, kā būtu sagaidāms, bet pakļāvīgi pieglauda galvu Viņa lūpām. Nevis protestēja, bet uzklausīja. Biju sagatavojusies, ka bērni apmētās Kristus seju ar akmeņiem (vai granātām, vai jebko citu). Akmeņi, krītot lejup, pārvērtās par Dieva Dēla asarām. Taču pats galvenais notika bez aktieru līdzdalības. Dieva Dēla seja sāka vibrēt, mainīties, plīst, cauri tai tumsā iemirdzējās burti, kas pamazām pārvērtās teikumā “Tu esi mans gans”. Uzdegoties gaismai, spīdošajiem burtiem pievienojās vēl trīs uzzīmēti – not. Neesi. Gaismai atkal nodziestot, tie pazuda, taču palika atmiņā. Var sagatavoties provokācijai, var nocietināties pret to. Kastelluči dara kaut ko pavisam citu – pavērš tavu skatienu pret tevi pašu, liek ieskatīties sevī un tādos dziļumos, par kuriem nemaz negribas domāt.

Normunds Naumanis ****
Šajā iespaidīgajā rituālajā plakātā Romeo Kastelluči konfrontē divas Eiropas kultūrai būtiskas lietas – estētisko pilnību jeb daili (ne velti uz skatītājiem noraugās Antonello da Mesīnas apskaidroti skaistais Jēzus, kas saucas Salvator Mundi – Pasaules glābējs; var interpretēt kā “skaistums glābs pasauli”) ar reālismu (ar priedēkli “pseido” – tas taču ir tikai teātris!), skarbu, kādam pat šokējošu dzīves īstenības atspulgu, kurā dēls kopj nevarīgu kakājošu tēvu, savukārt aušīgi bērni ar granātām līdzīgiem akmentiņiem apmētā klusējošā Jēzus fresku. Nekādu autora komentāru nav, uzaicinājumu emocionāli pieslēgties izrādei – arī.
Šis uzsvērti konceptuālais semiotiskais darbs dīvainā kārtā tomēr izraisa (vismaz manī) gluži fizioloģisku emocionālu reakciju, vienā brīdī aptverot, ka Jēzus kā Dieva Dēls tik vien spēj kā tajā gadījumā, kad Poncijs Pilāts noteica: Ecce homo. Tāds ir cilvēks. Jēzus skumji skatās acīs. Lūk – skumjas un melanholija, ne sāpes ir mākslas valoda Romeo Kastelluči koncepcijā. Kā teiktu Oļģerts Kroders, lai viņam viegli: “Ja saproti, kas ir dzīve, atliek tikai divi varianti – vai nu smieties, vai raudāt. Un kāpēc raudāt? Tad jau labāk smieties! Katrā ziņā tas ir patīkamāk.”

Publicēts 2013. gada 16. septembrī www.diena.lv