Homo Novus 2013

Blogs

Another Travel Guide par Homo Novus

Another Travel Guide | 01 08 2013 | Raksts

Jaunā teātra institūts jau desmito gadu bagātina Latvijas teātra vidi ar svaigām idejām, domām un impulsiem, starptautiskajā teātra festivālā „Homo Novus” pārsvarā izrādot citādākas izrādes nekā mūsu teritorijā ikdienā pierasts skatīties. Šis ir festivāls, kas jau desmito gadu maina gan skatīšanās ieradumus, gan arī paplašina izpratni attiecībā uz to, kāds var būt teātris.

„Homo Novus” interesējas par teātra medija dažādām formas iespējām, un kas nav mazāk svarīgi – par to, ar kādām tēmām teātris šodien pasaulē strādā.

Arī savā jubilejas programmā „Homo Novus” velk teātri laukā no „stikla pērlīšu spēlēm” un vecmodīgām postmodernām rotaļām, aktualizējot precīzas skatīšanās un klausīšanās nozīmi.

To no jauna sev un teātra skatītājiem ir atklājis šveiciešu režisors Milo Rau un viņa dibinātais „International Instiute of Political Murder”, kuri ir nākuši pie atziņas, ka nav nepieciešams dokumentāliem tekstiem un norisēm pievienot fikcionālus elementus, lai piešķirtu tiem nepieciešamo uzrunas spēku. Izrādās, tie ir ārkārtīgi jaudīgi tieši savā autentiskumā. Pirmā par sevi Eiropā lika runāt Milo Rau teātrī vēlreiz izspēlētā pret kādreizējo Rumānijas diktatoru Čeušesku un viņa sievu vērstā prāva. Izrāde „Čeušesku pēdējās dienas” atkārtoja vienu no pasaulē īsākajām tiesas procesiem, kas beidzās ar nošaušanu, un veica to bez jelkādām mākslinieciskām fantāzijām un apdarēm, izpildot to laikā un tekstā precīzi tā, kā tā bija notikusi. Un sakustinot skatītāju iekšējo pasauli kā emocionāli, tā intelektuāli, caur ielūkošanos jau mitoloģizētā parādībā, vienlaikus ļaujot to patiešām katram pašam ieraudzīt, ārkārtīgā skrupulozitātē restaurējot visas detaļas un nianses. Izrādījās, neinterpretēta realitāte savā konkrētībā ir tik pārsteidzoša un domas rosinoša, ka pietiek ļaut notikušo vienkārši skaidri ieraudzīt.

Uz Rīgu vestais „Naida radio” pirms gada bija nokļuvis arī Vācijas, Austrijas un Šveices uzmanības vērtāko izrāžu desmitniekā. Skatītāja acīm un ausīm tiek piedāvāta apmēram stundu gara radiopārraide, kas ļauj ieklausīties un ielūkoties radio studijas RTLM – Radio-Télévision Libre des Mille Collines kādreizējā ikdienā. Šis radio bija galvenais manipulatīvais spēks Ruandas genocīdā, ar kura aktīvu palīdzību 1994. gadā – laikaposmā starp aprīli un jūniju, tika nogalināts gandrīz miljons cilvēku, etniskā mazākuma Tutsi piederīgo.

Izrādē izspēlētais raidījums ir montēts no daudziem raidījumiem – kā savveida esence, taču katrs teikums ir reiz reāli izskanējis un ticis sadzirdēts. Katra dziesma ir tikusi klausītāju pieprasīta un atskaņota atkal un atkal. Katrs ciniskais joks ir izskanējis ēterā. Kā apgalvo režisors – viņu nenodarbina jautājums, kā rakstīt ar realitātes palīdzību lugas, viņu interesē saprast mehānismus, kas šo realitāti uztur un darbina.

Gan ar šo izrādi, gan ar itāļu metafiziskā teātra adepta Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci) darbu „Par Dieva dēla sejas koncepciju“ festivāls „Homo Novus“ savā jubilejas reizē vērš uzmanību uz individuālās līdzi domāšanas nepieciešamību mūsdienu teātrī. Jo šīs ir izrādes, īpaši jau Kasteluči darbs, kur vismazāk skatītājam tiek pateikts priekšā, kas viņam būtu jādomā tās skatoties un klausoties. Cilvēkiem ir jādomā pašiem. Ap izrādi „Par Dieva dēla sejas koncepciju“ pērnogad bija sacelts pamatīgs agresijas troksnis Eiropā, visasāk, kā vienmēr, izsakoties tiem, kuri paši izrādi nav redzējuši. Un tas ir paradoksāli, jo izrāde atver ceļu uz empātiju veidā, kas saprotams ir katram, kura tuvumā ir dzīves nogali sasnieguši vecāki vai vecvecāki vai citi tuvi cilvēki. Protams, domāt par ko šajā izrādē ir. Jo īpaši nonākot konfrontācijā ar Kasteluči veidoto teātra attēlu ar bērniem, granātām un Jēzus portretu, jo kas tas ir un ko tas nozīmē, ar šo uzdevumu skatītājam ir jātiek galā katram pašam. Kasteluči darbi sākotnēji ir attīstījušies tēlotāja mākslas teritorijā, veidojot asociatīvas instalāciju un skaņu telpas, uzrunājot cilvēkus arī caur noslēpumiem, kurus var spēcīgi sajust, bet ne vienmēr intelektuāli izprast līdz galam. Kasteluči grupa „Societas Raffaello Sanzio” savas darbības sākumā – pirms nu jau divdesmit četriem gadiem – mēģināja pilnībā atbrīvot izrādes no literatūras dominējošā spēka, pētot cilvēka dzirdes un redzes likumus, akustiskās un optiskās uztveres īpatnības, un šo zonu sadurē būvēja savu teātri. Izrādes „Par Dieva dēla sejas koncepciju“ garums ir gandrīz izstāžu formāta cienīgs, tā turpinās apmēram stundu.

Atkārtoti Rīgā viesojas viens no poētiskākajiem franču teātra māksliniekiem, kuru ļoti mīl tieši lielpilsētu skatītāji – Parīzē dzīvojošais Filips Kens (Philippe Quesne) un viņa grupa Vivarium Studio. Arī viņa teātris ir attīstījies no vizuālās mākslas un tas nedzīvo vārdos, bet poētiskos tēlos un norisēs, kas veidojas cilvēka un priekšmetu, dabas veidojumu, dīvainu būtņu, noslēpumainu ainavu starpā. Vienota stāsta, kuram pavilkt visu redzēto apakšā, Vivarium Studio izrādēs nav. Secīga naratīva vietā Filipa Kena izrādēs cilvēks kaut ko piedzīvo. Un tā tas ir gan ar tiem, kuri ir uz skatuves, gan ar tiem, kuri skatās. Uz Latviju svētku reizē ceļo pat divi šī mākslinieka darbi, „L´effet de Serge” un arī jaunākais – „Swamp Club”, kas pirms došanos uz Rīgu tika izrādīts Wiener Festwochen, Berlīnes „Foreign Affairs” un Aviņonas festivālā.

Raksts publicēts portālā www.anothertravelguide.lv

Pievienot komentāru