Izrādes vieta – mežs. Precīzas adreses nav, tikai norāde, kur pilsētā piebrauks autobuss, savāks skatītājus un cikos aties.

Jau desmito reizi starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus uz nedēļu – no 2. līdz 8. septembrim –, kā tas tam raksturīgi, izpurinās skatītāju ārā no ērtā, polsterētā teātra krēsla, lai rosinātu doties pretī jaunām laikmetīgā teātra pieredzēm un neparastām spēles telpām, kuras, kā ikviena vieta, ir labvēlīgas mākslas dzimšanai. Homo Novus, kuram pamatus 1995. gadā Daugavpilī lika režisors Pēteris Krilovs, šoruden vilinās uz mazdārziņiem, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras zāli, kādu līdz šim neiepazītu savrupnamu, mežu, dzīvokli, Ziemeļblāzmas parku un citām gana intriģējošām vietām.

“Katra jubilejas tortes kārta ir svarīga,” piesakot šā gada festivāla triju daļu programmu – viesizrādes un divus vairāku izrāžu projektus Pēdējā humānā telpa un Pilsēta un daba –, intervijā KDi saka Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja, festivāla Homo Novus kuratore Gundega Laiviņa. Starp daudziem pašmāju māksliniekiem (Viesturs Meikšāns, Valters Sīlis, Vladislavs Nastavševs, Pēteris Krilovs, Umka.lv, Monika Pormale, Mareunrol’s u. c.), kā arī ārzemniekiem (franču mākslinieks Filips Kens, šveiciešu režisors Milo Raus, Gandini žonglieri, itāļu režisoru grupējums Kinkaleri u. c.), kuru darbus redzēsim festivālā, varēs satikt arī vairākkārtējo Homo Novus viesi un draugu – itāļu režisoru Romeo Kastelluči, kurš nupat saņēma Venēcijas biennāles starptautiskā teātra festivāla balvu Zelta lauva par ieguldījumu teātra mākslas attīstībā.

“Tagad man būs tā “laime”,” noteic Gundega, kurai īpašā Kuratoru izrādē (veidojušas horvātu režisores Tea Tupajiča un Petra Zanki) kā festivāla saimniecei vienā no ainām būšot jāatbild uz diezgan asiem un nepatīkamiem jautājumiem. Tos uzdos pārējie izrādes dalībnieki – dažādu teātra namu un festivālu vadītāji. “Ļoti vērtīga pieredze, jo tagad es saprotu, ko nozīmē būt aktierim – atrasties uz skatuves un runāt par privātām lietām,” viņa piebilst.

Festivāli mēdz nomirt, piemēram, starptautiskais kinoforums Arsenāls, vai pārtraukt darbību uz laiku ar cerību atgriezties, kā tas ir Baltijas pērles gadījumā. Kā festivālam Homo Novus ir izdevies šo laiku noturēties virs ūdens?

Arsenāls ir īpašs gadījums, jo nav tādas tendences, ka festivālu mirstība palielinātos. Tieši otrādi – dzimst aizvien jauni festivāli. Pastāvēt var, tā nav problēma, būtiskāks ir jautājums – kāpēc? Es ikdienā to paturu prātā. Reizēm kāda festivāla finišs ir pat vērtīgs, jo tādējādi tiek attīrīta vide un dota vieta kam jaunam. Ikviens festivāls, tāpat kā cilvēks, pamazām nodzīvo savu laiku. Nevienu brīdi neturos pie pārliecības, ka Homo Novus būs mūžīgs. Ja tas kļūs vecs, piekusis un vairs nespēs nevienu iedvesmot, pienāks dabiskas beigas. Acīmredzot mēs turamies, jo joprojām esam pārliecināti, ka Homo Novus ir jābūt. Festivāla formāts ir ļoti pateicīgs nestandarta idejām, tas dāvā intensīvu pieredzi, kas jebkurā jomā, bet jo īpaši mākslā, reizi pa reizei ir ļoti vērtīga.

Homo Novus izrāžu programma kā tāds retas sugas putns vai zvērs reizi divos gados tiek atvesta atrādīšanai Rīgā. Kāda ir pieredze, mēģinot pārliecināt naudas devējus, ka tas vietējai publikai ir vajadzīgs?

Jebkura lieta maksā naudu, un teātris – īpaši lielu, un tomēr – mūsu gadījumā nauda ir pakārtota saturam un ticībai, ka festivālam ir jābūt. Iemeslu tam ir ļoti daudz, sākot no dziļi personiskiem un beidzot ar notikumiem Latvijas teātrī un kultūras kopainā. Cita lieta, vai šī ticība kaut ko nozīmē naudas devējiem, kuri ir ļoti dažādi. Vienmēr nostrādās, piemēram, frāzes par mākslas sociālo atbildīgumu un ekonomisko izdevīgumu, vērīgi cilvēki tagad noteikti pamanīsies festivālus pasniegt kā radošo industriju sastāvdaļu. Arī pati kādu brīdi biju tam uzsēdusies, ar šādiem izteikumiem var kolosāli pamatot jebko. Tomēr ātri sapratu, ka es nedrīkstu tos lietot, jo neesmu pārliecināta, ka mākslai jābūt tam visam piederīgai. Neesmu droša, ka tā ir taisnība. Vienīgais, ko zinu, – skatoties izrādi X, manī personīgi notiek kaut kas tik būtisks, ka tas jau kļūst lielāks par manu privāto darīšanu. Ticu, ka tas, kas notiek cilvēkā, sastopoties ar labu mākslu, atspoguļojas daudz plašāk, iegriež ap viņu tādu kā neapturamu virpuli, bet tas ir tik iracionāli, ka to ir grūti pamatot.
Ar naudas devējiem mēģinu runāt godīgi. Es neko nevaru garantēt, tikai aicināt piedalīties un noteikti atnākt noskatīties festivāla izrādes, jo tās ir vērtīgas. Bet es nezinu, ko tās ar jums izdarīs. Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe man stāstīja, ka Latvijas Jaunā teātra institūta projekti fonda pastāvēšanas laikā ir bijuši visvairāk atbalstītie. Varbūt tieši tāpēc, ka mēs mēģinām runāt personiski, nevis standarta frāzēs, kas mākslai drīzāk nodara sliktu. Mākslai nav jāsilda valsts ekonomika un par katru cenu jāveic sociālā funkcija. Tieši tāpēc tā ir tik vērtīga, jo ir brīva.

Mūsu teātra vidē bieži izskan frāze, ka ekstremālās lietas, eksperimenti ir pārejoši – pamēģina tā, šitā, bet beigās tāpat atgriežas pie klasikas. Ko tu par to domā?

Tas atkarīgs no tā, ko saprot ar vārdu “eksperiments”. Man liekas, katrā jaunā darbā būtu jābūt daļai eksperimenta. Pat sesto reizi iestudējot Šekspīru, jāmeklē kas jauns, nevis jāekspluatē pārbaudītais ietvars, sarunas veids ar skatītāju. Mākslu, kurā nav meklējumu, varu sajust pat tīri intuitīvi, es tādā īpaši neiedziļinos. Ar daudz lielāku interesi sekoju eksperimentiem, kas ne vienmēr garantē labu iznākumu, bet padara šo lietu interesantu.

Arī Homo Novus neko nevar garantēt…

Homo Novus garantē tikai to, ka visi cilvēki, kas pie tā strādā – no biļešu kontroliera un šofera līdz Romeo Kastelluči –, dara to ar vistīrāko sirdsapziņu un vislielāko ticību mākslas potenciālam. Tas jau ir ļoti daudz. Ikviens skatītājs izrādi laiž ļoti dziļi caur savu pieredzi, un tāpēc nevar paredzēt emocijas – šeit jūs raudāsiet, šeit smiesieties, šo sapratīsiet, bet to – ne. Pēc Homo Novus izrādēm mani tā sajūsmina tik ārkārtīgi dažādā skatītāju reakcija, kas pierāda, cik daudzšķautņaini un interesanti ir festivāla darbi. Tie ir mākslinieki, kas uzrunā ļoti personiski, vienalga, kāds būtu formāts vai tēma.

Kā tev personīgi pietrūkst Latvijas teātrī?

Es varētu atbildēt uz šo jautājumu, ja man nebūtu iespējas reizi pāris mēnešos izbraukt ārpus Latvijas, lai noskatītos virkni jaunu iestudējumu. Tas viss veido manu teātra pieredzi un zināšanas, un tajā ir vieta arī Latvijas teātrim, kas tur izskatās diezgan labi. Ja man būtu jāsamierinās tikai ar vietējo teātri, iespējams, mans viedoklis būtu citāds, skarbāks. Mūsu teātris ir diezgan paredzams, es nerēķinos ar pārsteigumiem – tas gan. Mūsu ir ļoti maz – ir pilnīgi skaidrs, ka ne Rīgā, ne Latvijā nav satriecošu pagrīdes procesu, par kuriem mēs nezinātu. Latvijā ir viena skola, viens ceļš, kā kļūt par profesionālu teātra mākslinieku, tāpēc te gluži objektīvi ir sarežģīti rasties svaigām, neredzētām tendencēm. Man bija ļoti interesanti vērot, kā profesionālajā teātrī pēc studijām Krievijā un Lielbritānijā ienāca Vladislavs Nastavševs, starp citu, vienīgais režisors Latvijā, kurš nebeidz mani pārsteigt.
Ņemot vērā iespējas un apstākļus, kādos mūsu mākslinieki strādā, un tie ir diezgan traki gan lielajos, gan mazajos teātros, es viņus no sirds apbrīnoju. Lielajos teātros mākslinieks nevari atļauties izkāpt no mašinērijas un – kā Somijā vai Norvēģijā – trīs gadus saņemt radošo stipendiju, lai pētītu, strādātu ar sevi un sev svarīgām tēmām, lai nebūtu visu laiku jāatrodas uz skatuves. Savukārt darbojoties neatkarīgajos teātros, vienkārši nevar izdzīvot. Milzu pārsteigumus nevar sagaidīt, jo mūsu māksliniekiem vienkārši nav iespējas pie tiem strādāt.

Homo Novus tēvs Pēteris Krilovs intervijā, kas lasāma festivāla mājaslapā, pauda atziņu, ka “ir nomirusi kādreiz iecerētā pretenzija, ka šis festivāls mainīs latviešu teātra seju”. Viņš uzsvēris, ka Homo Novus skatītāju niša ir diezgan konkrēta un tās vidū nav lielākās daļas Latvijas teātru aktieru un režisoru. Vai, tavuprāt, Homo Novus uzdevums ir mainīt Latvijas teātra vaibstus?

Homo Novus uzdevums nav mainīt Latvijas teātra seju, bet gan papildināt to ar kaut ko, manuprāt, ļoti būtisku – dot Latvijas teātrim jaunus impulsus. Šai ziņā, domāju, Homo Novus ir izdarījis diezgan daudz. Kopš 2005. gada, kad sāku strādāt festivālā, varu teikt, ka caur Homo Novus ir izgājuši teju visi jaunie režisori, kuru darbs profesionālajā teātrī raisa interesi. Sarunājoties un redzot rezultātu, zinu, ka Homo Novus pieredze viņiem ir bijusi ļoti svarīga. Zinu, ko Vladislavam Nastavševam nozīmēja iestudēt Sņeguročku Ķīpsalā, ko Viesturam Meikšānam nozīmēja projekts Partitūra ekosistēmai kopā ar Maksimu Šenteļevu un Jēkabu Nīmani Andrejsalas spēkstacijā, ko Valteram Sīlim nozīmēja ļoti pretrunīgais iestudējums Oāze. Varbūt arī bija brīdis, kad Latvijas teātra profesionāļi bija izkrituši no Homo Novus, bet tagad gan tā nevarētu teikt – daudzi nāk un skatās, īpaši jaunie.
Ir jābūt ļoti pacietīgiem. Lai iekustinātu jaunus procesus un iepazīstinātu ar jaunām idejām, jauniem māksliniekiem, vajadzīgs laiks. Piemēram, par ārzemju teātra māksliniekiem Latvijas teātra un mediju telpā parasti sāk interesēties tad, kad viņi uzvar kādā aptaujā vai saņem kādas starptautiskas balvas. Nereti mēs viņus esam atveduši uz Latviju jau krietni pirms tam, bet viņi ir palikuši nepamanīti. Tas liekas greizi, jo ne jau balva padara kādu par nozīmīgu mākslinieku, tā ir tikai kāda ļoti svarīga procesa noslēgums. Bet tas prasa laiku un iedziļināšanos, un ne visi tam ir gatavi.
Es gribu, lai Homo Novus izskan caur personisku, publiski neafišētu pieredzi, nevis milzīgām reklāmām vai sarkaniem paklājiem. Brīnišķīgais britu režisors Tims Ečelss, kurš pagājušajā gadā bija atbraucis pie mums, priecājās: “Te visi sēž pie viena galda, un visi mani liek mierā!” Viņš varēja kopā ar citiem māksliniekiem runāties, ēst, neviens nepiedāvāja sākt producēt viņa nākamo darbu. Te nenotiek nekādi darījumi. Man liekas ārkārtīgi svarīgi saglabāt to brīvo saziņas veidu starp māksliniekiem un skatītājiem.

Kas ir festivāla komandas galvenie ceļveži, izvēloties programmu katram nākamajam Homo Novus?

Viens ceļš ir braukt uz festivāliem, kas savā būtībā ir līdzīgi Homo Novus. Tādi ir vairāki. Man, piemēram, aizvien interesantāki kļūst mazie festivāli. Protams, esmu braukusi uz Aviņonas festivālu, un man elpa aizrāvās no tā mēroga, noskaņas, ļaužu pūļiem un neviendabīgās mākslas masas. Bet tas ir arī kārtīgs bizness, un tas spraucas ārā pa visām malām. Tāpēc šodien man daudz svarīgāk šķiet aizbraukt, piemēram, uz festivālu Drodesera, kas notiek par mākslas centru pārvērstā spēkstacijā Dolomītalpos Ziemeļitālijā. Nelielas programmas, miniatūri darbi, veselu nedēļu tiek rādīts jauno itāļu mākslinieku veikums, sarunas – tikai par mākslu. Arī Anglijā ir ļoti daudz mazu, interesantu festivālu, piemēram, In Between Time festivāls Bristolē, veltīts live arts, tepat kaimiņos – pilnīgi trakas un neprognozējamas enerģijas pārpilnais Baltoscandal Rakverē. Festivāli, kas nepievils, ir KunstenFestivalDesArts Briselē, Spielart festivāls Minhenē, arī Londonas Starptautiskais teātra festivāls, kam jau otro gadu ir jauns direktors ar milzīgām ambīcijām, tāpēc ar nepacietību gaidu LIFT nākamā gada programmu. Man patīk arī tie festivāli, kas rāda un producē pašmāju darbus.
Diemžēl mums nav līdzekļu, lai brauktu uz festivāliem ārpus Eiropas, kaut, piemēram, Āzijā, Dienvidamerikā, Āfrikā notiek ļoti interesantas lietas. Janvārī man bija iespēja būt Ņujorkā, kur apmeklēju trīs ārkārtīgi dažādus festivālus. Viens no tiem “norāva jumtu” un pilnībā sagrāva manu nezināšanā balstīto priekšstatu par Amerikas laikmetīgo teātri. Āfrikā mākslinieki sarunājas par pilnīgi citām tēmām un citā formātā nekā mēs – eiropieši, kas rotējam ap savu diezgan egocentrisko un etnocentrisko būtību. Jūtos nobriedusi aizbraukt uz Āfriku vai Āziju un ilgāku laiku papētīt, kas tur īsti notiek.
Vēl viens veids ir izrāžu skates, kur iespējams iepazīties ar konkrētas valsts teātri. Protams, mēs sekojam arī mums tuviem māksliniekiem, un tur vairs nav vajadzīga citu festivālu starpniecība. Kristianam Smedam vai Gob Squad jauna izrāde – braucam skatīties! Nebaidāmies aicināt vienu mākslinieku vēl un vēlreiz, lai arī mūsu skatītājiem būtu iespējams sekot līdzi viņa darbam.
Ceļojot sanāk noskatīties arī daudz sliktu izrāžu – pat labos festivālos. Pirmais iespaids gan var būt mānīgs, jo gadās, ka izrādi tā īsti nemaz nevari novērtēt. Ja sēdi un skaties piecas izrādes dienā – un dienvidu zemēs ir raksturīgi likt izrādes arī vienos naktī –, tu jau vairs nezini, vai esi noskatījies izrādi vai sapni. Esmu saldi gulējusi vienā izrādē manā mūžā, citādi tiešām mēģinu pieslēgties, noskatīties un neiet ārā. Ir kāda lieliska amerikāņu kompānija, kuras izrādēs miegs man dīvainā kārtā gāžas virsū viļņiem, bet man tā patīk tas, ko viņi dara, ka es cīnos, lai neaizmigtu. Ar viņiem man ir ļoti īpatnējas attiecības.
Katelluči gadījumā (darbs Par Dieva dēla sejas koncepciju – L. K.) man bija jānoskatās izrāde divreiz, lai saprastu – vest uz Rīgu vai ne. Divreiz skatījos nevis tāpēc, ka pirmajā reizē nepatika, bet tāpēc, ka tā ir ļoti dārga. Ir jānoskatās vairākkārt, lai saprastu – nē, te nav variantu, ir jāved!

Vai šis Kastelluči darbs varētu būt Homo Novus jubilejas tortes vietā?

Nē, Kastelluči ir regulārs festivāla viesis – bija gan pagājušajā reizē, gan pirms tam. Tikpat būtiska kā Kastelluči saruna ar Dievu izrādē Par Dieva dēla sejas koncepciju man šķiet saruna ar rīdzinieci Asju par to, kā viņa pazaudēja savu mazdārziņu un vīteņrozes, kas arī ir visa viņas dzīve (projekts Zudušie dārzi – L. K.). Protams, profesionālā līmenī tās nav salīdzināmas lietas, bet cilvēciskā līmenī – pat ļoti.
Tortē katra kārta ir svarīga. Mums šogad ir trīs lieli vārdi – Eiropas teātra aktualitātes: Milo Raus, Filips Kens un Romeo Kastelluči, kurš patiesībā ir aktualitāte jau vairākus gadu desmitus. Filips Kens savukārt no tāda nesaprasta dīvaiņa pēkšņi ir kļuvis ļoti pieprasīts un novērtēts. Būtu interesanti saprast, kāpēc, jo viņa rokraksts jau nav mainījies. Man ir aizdomas, ka kaut kas ir mainījies lielākā mērogā un cilvēki pēkšņi ir sākuši ilgoties pēc tāda sarunas veida, kādu piedāvā Kens. Tikko satikāmies Berlīnē un atcerējāmies, ka viņa izlaušanās Eiropā patiesībā bija ceļojums uz Valmieru ar izrādi Kā dabā (festivālā Francijas pavasaris Latvijā – L. K.).
Atšķirībā no iepriekš minētajiem Milo Raus (šveiciešu režisors, apvienības International Institute of Political Murder dibinātājs – L. K.) man ir lielākais un priecīgākais atklājums pēdējā laikā, tāpēc vedam divus viņa darbus – izrādi Naida radio un izrādes Maskavas prāvas dokumentāciju videoformātā. Vienkāršoti runājot, Milo Raus rekonstruē uz skatuves reālus notikumus, un šajā instalācijā viņš atdzīvina trīs tiesas prāvas Krievijā, kurās baznīca vērsās pret māksliniekiem. Visās mākslinieki tika atzīti par vainīgiem, viņu vidū – arī Pussy Riot. Likās svarīgi atvest šo darbu, īpaši domājot par to, kāda reakcija uz šo notikumu bija Latvijā, respektīvi – reakcijas nebija.

Runājot par izrādi Par Dieva dēla sejas koncepciju, kas Lietuvā izraisīja skandālu, kāda, tavuprāt, varētu būt Latvijas skatītāja satikšanās ar to?

Šis skandāls, manuprāt, ir pārpratums, tāpēc es negribētu par to runāt. Romeo Kastelluči strādā ar ļoti smagiem, ietilpīgiem simboliem un kodiem, viņš neķēpājas ar kompromisiem – ja par kaut ko runā, tad dara to ļoti spēcīgi. Kaut lielākā daļa izrādes norit pilnīgā klusumā, viņa balss ir skaļa. Manuprāt, šī ir ļoti humāna un skaista izrāde, tajā ir daudz mistiska un daudz patiesa, tāpēc ceru, ka mūsu skatītājiem tikšanās ar Kastelluči izdosies.

Kuras festivāla izrādes īpaši ieteiktu noskatīties kā topošā sociālantropoloģe?

Festivāla programmai ir trīs daļas. Ir viesizrādes, tad – četras izrādes sadaļā Pilsēta un daba, kurā tiek aplūkotas pilsētas un dabas jeb, antropoloģiski runājot, kultūras un dabas attiecības gan fiziskajā telpā, gan ikvienā no mums. Šī sadaļa ir interesanta arī tāpēc, ka neviena izrāde nenotiek teātrī. Tas būs foršs ceļojums pa Rīgu. Mēs apzināti meklējām izrādes, kurās daba ir kas vairāk par fonu, kurās tā ir vienā no galvenajām lomām. Piemēram, izrāde Tukšā zeme (nīderlandiešu režisore Lote van den Berga – L. K.) ir veidota pēc Džona Maksvela Kutzē darbiem, kuros daba spēlē tik būtisku lomu. Es nemaz nevaru iedomāties, kā to varētu uzvest uz skatuves. Izrādē Nakts ceļotājs (autores Ingri Fiksdāla, Ingvilla Langgora un Signe Bekere (Norvēģija) – L. K.) mežs ir izrādes absolūtais centrs. Programmā piemēroti šķita iekļaut arī the vacuum cleaner darbu Mental – stāstu par civilizētā un dabiskā cīņu, sadzīvojot vienā garā un ķermenī. Protams, arī mazdārziņu projekts Zudušie dārzi, kuru vācu režisore Kristīne Umpfenbaha veido kopā ar scenogrāfu Rūdolfu Bekiču, videomākslinieci Katrīnu Neiburgu un rīdziniekiem. Sākotnējā iecere bija “pārcelt” mazdārziņus uz centru, bet radās jautājums – kāpēc? Mēs braucam ciemos, jo mūs interesē jūsu stāsts par zaudētajiem dārziem, nevis raujam jūs ārā no jūsu dabiskās vides. Protams, scenogrāfiski krāšņāk būtu sabūvēt mazdārziņus, piemēram, Stacijas laukumā, bet šādi ir cieņpilnāk.
Nevaru nepieminēt programmu Pēdējā humānā telpa, kas vēl tikai top. Tā ir jaunu darbu kolekcija, kas atskatīsies uz to, ko tad Homo Novus ir vai nav mainījis Latvijas teātrī. Vienpadsmit vietējo mākslinieku veido jaunus darbus, kurus vienkopus varēs apskatīties atkal jau interesantā vietā (savrupnamā Aristīda Briāna ielā 9 – L. K.), kurā, visticamāk, neviens skatītājs nekad iepriekš nav kāju spēris.

Vai, sasniedzis savu desmitgadi, Homo Novus ir kādu pārmaiņu priekšā?

Nākamais Homo Novus būs 2015. gadā, un festivāla programma jau atkal būs cieši saistīta ne tikai ar to, kas notiek teātrī, bet arī ar to, kas notiek mums visapkārt, ar pasauli, kas jau ir pārmaiņu epicentrā. Tā būs pilnīgi cita programma.

Intervija publicēta nedēļas laikrakstā “KDi” 2013. gada 22. augustā.